Tas ir atsevišķu stāstu krājums, kur katra stāsta pamatā ir kāds vērojums, atziņa vai pārdomas. Lasot piefiksēju, ka grāmatā iekļautie stāsti sastopami arī kā fragmenti, kas iekļauti Paulu Koelju romānos, arī nesen iznākušajā „Alefs”.
Paulu Koelju uzrakstītais liek kaut vai uz mirkli pabūt ārpus ikdienas steigas, rutīnas, reālās dzīves uzstieptā pragmatisma. Mudina paskatīties uz vērtībām, kas stāv ārpus karjeras, mantiskās labklājības, sabiedriskās atzīšanas. Tas ir vērtīgi, lai nezaudētu prasmi ikdienā priecāties par darbu ko tu dari, par pienākumiem, kas tev jāveic, par cilvēkiem, kurus sastopi, par grūtībām, kuras pārvari.
Izlasīju jauno Paulu Koelju grāmatu „Brida” (Jāņa Rozes apgāds, 2010). Autors atkal nelika vilties. Esmu gandarīta, ka nopirku. Stāsts par gadu īru meitenes dzīvē, kas mainīja viņas skatījumu uz pasauli, tās kārtību un sevi. Stāts par Otrās puses meklējumiem un iekšējo Spēju attīstīšanu.
Šo grāmatu Paulu Koelju sarakstījis kā viņa-autore, respektīvi no sievietes skatpunkta. Trīsdesmitgadīgas veiksmīgas žurnālistes stāsts, kura dzīvo Ženēvā un kurai ir ideāla ģimene – vīrs, divi bērni, skaista māja labā rajonā, rimta, sakārtota un paredzama dzīve. Laimīga dzīve. Taču pienāk brīdis, kad viņu sāk nomocīt jautājums: “Vai tas ir viss?”. Viņu pārņem nesaprotamas bailes.
Nesen iznākusī latviešu valodā Paulu Koelju grāmata „Alefs” (2011) ir autora vēstījums par laika relativitāti, jo viss notiek tieši tagad, nav pagātnes nedz iepriekšnoteiktas nākotnes. Būtībā visa pamatdoma izteikta pašā grāmatas nosaukumā. Alefs ir punkts, kur pilnīgi viss atrodas vienlaikus vienā vietā.
Patīk, ka autors runā par vispārcilvēciskām vērtībām, vispārcilvēciskām bailēm un šaubām, sāpēm un priekiem, kā arī tas, ka viņa skatījums uz ticību iziet ārpus kādas konkrētas reliģijas rāmjiem un kanoniem. Mīlestība nav tikai pret pretējā dzimuma pārstāvi, līdzcilvēku, tuvinieku, bet mīlestība ir visā, ko dari, par ko izlem un arī no kā atsakies.
Jau no pašas bērnības Lauvas lielu nozīmi pievērš profesijas izvēlei. Sabiedrība gaida no viņiem nozīmīgu ieguldījumu. Uz spēles tiek likta visa karjera.
Fantasmagorija vairākās epizodēs. Mums patīk spēlēt spēles. Pieklājības, pozitīvisma un vieduma maska dažbrīd ir visdārgākā, kas vien var būt. Pat vārdiski piekrītot atklātībai, mēs paliekam savās maskās. Kurš gan cits mani atmaskos, ja ne es pats sevi? Vai klubiņa dalībnieki riskēs uzspēlēt spēli bez maskām?
Lai vai kā, bet izlaidumā mēs varam atļauties sentimentu, varam ļauties nostaļģijai un romantiskai jūsmai par nākotni. Kas gan labāk to visu var izteikt, kā dzejas un mūzikas valoda. Turpmāk apkopoju dažas vārsmas, kas noderētu šim svinīgajam pasākumam.
Grāmatas gribas lasīt, kad ir mazliet vientuļi un skumji. Sanāk saruna ar autora radītiem tēliem, saruna ar eņģeli un dēmonu sevī. Otra atziņa, ka mēs īsti neizvēlamies grāmatas, bet tās izvēlas mūs. Īstā grāmata atnāk kā zīme, kā atbilde uz taviem jautājumiem, atnāk īstajā laikā, kad tu vari tai veltīt pietiekami daudz uzmanības.
Uzrunāja vakar noskatītā Emilio Estevez mākslas filma „The Way” (2010), kuras pamatā ir stāsts par vīrietis, kurš zaudējis dēlu un viņa vietā veic svētceļojumu pa Santjago ceļu no Francijas uz Spānijas ZR pilsētu Santiago de compostela, kur atdusas Sv. Jēkaba pīšļi. Santjago ceļš ir vairāk nekā 800km garš, veicams kājām, un tas ir katra cilvēka individuāls izziņas vai piedošanas vai veltījuma ceļš.
Grāmatas sižets būvēts uz Medijas atskatīšanos uz nodzīvoto dzīvi, kas bijusi sāpju un vientulības piepildīta. Šķiet viņa pati apzināti izvēlējusies šo nevieglo ceļu, jo citādi dzīve, ko jaunībā bija gatavi nodrošināt vecāki, varēja būt gana sakārtota un rimta. Lasot grāmatu, dominējošā sajūta skumjas ...
Vai nav tā, ka dažreiz galvā iestājas bezvējš pretēji prāta vētrai un laba ideja nevar un nevar rast iespēju izpausties, kaut vai vien tādēļ, ka nav skaidrs, ar ko sākt un kad ir vispiemērotākais brīdis? Tad atceries par tādu visiem labi zināmu nojēgumu kā stratēģija. Taču – kāda?
Nē, tas nebūs stāsts par Paulu Koelju grāmatām, bet gan par autora radītā tēla Gaismas bruņinieka pasaules uzskatu - ja Tu kaut ko patiesi vēlies, visa pasaule slepus sadodas rokās, lai Tev palīdzētu. Jo reizēm ir dzīvē brīži, kad, lai ko Tu darītu un lai ar kādu sparu rautos uz priekšu, kājas slīgst it kā purvā, uzrodas nez no kurienes visādi traucēkļi un “labvēļi”. Savukārt ir brīži, kad liekas ir kāda vienota pasaules dvēsele vai kopēja cilvēces apziņa, kas nolasa Tavas karstākās vēlmes un steidz Tev palīdzēt. Pazīstamas sajūtas?