Pārvietošanās ar velo jeb noklusētās patiesības

Ja vēl neesat kļuvis par velobraucēju, bet šādu domu apsverat, visticamāk, prātā pārcilāsiet pilnu braukšana ciklu no velosipēda iegādes līdz glabāšanai. Ne jau tamdēļ, ka šinī procesā būtu kaut kas sarežģīts vai grūti pārvarams, drīzāk jauns un neierasts.

1. Velo iegāde un glabāšanai

Velosipēdu varat iegādāties gan pa 300 EUR, gan pa 2000 EUR. Varat iegādāties arī par 20 EUR sarūsējušu dzelzs rumaku. Viss atkarīgs no tā, vai tas jums būs pārvietošanās līdzeklis, vai hobija vai statusa lieta. Pirmā problēma ir kur to glabāt mājās. Problēma kļūst acīmredzamāka, ja vienalga cik mazā dzīvoklītī jāglabā būs nevis viens, bet divi vai vairāki velosipēdi. Krietni paveicies tiem, kuriem ir pieejami pagrabi, garāžas vai kāda cita veida novietne. Vispārzināms fakts, ka velosipēdus zog, turklāt, atšķirībā no auto, tiem ir visai ierobežots klāsts ar aizsarglīdzekļiem.

Brauciena galamērķis. Parasti tas ir birojs vai skola. Attiecīgi vai tur ir vai nav ērta velo novietne. Protams, var jau “uz visiem uzdirst” un dubļiem aplipušo rumaku stumt birojā, kur tas aizņems +/- 2 kvadrātmetrus. Ja biroja īre ir 7 EUR/m2, tad mēnesī jūsu rumaka turēšana izmaksās 14 EUR.

2. Braukšana

Nav nekāds pārsteigums, ka velo kustību, ko asākā vārdu apmaiņā dažkārt nodēvēt par velofašismu, koncentrējas lielajās pilsētās. Ļoti iespējams, tas saistīts ar to, ka mazpilsētās un laukos ar velo brauc kopš mazotnes un pieaugušajā vecumā uz to vairs nav tāda iekāre. Domājams, tā saucamie velofašisti savā prātiņā neiedomājas, ka braukt laukos desmitiem  kilometru līdz skolai pa netīrīto ceļu ziemā vai rudens drēgnumā un tumsā nav ne romantiski, ne sagādā prieku.

Alternatīvas. Ko darīt, ja sāk līt, snigt vai kas atgadās ar velosipēdu? Rīgā savu dzelzs rumaku ir atļauts stumt iekšā piebāztajā sabiedriskajā transportā, pretī saņemot pasažieru neapmierinātības pilnu ņurdoņu. Atkarībā no transporta piebāztības pakāpes tā var arī izpalikt. Var braukt ar vilcienu, tikai tam, šķiet, nepieciešama papildus biļete. Starppilsētu autobusos tāda opcija nepastāv. Pilsētās vispār viss ir vienkārši – iestājoties sliktam laikam, mājup var braukt arī ar sabiedrisko transportu vai pat taksi, velopēdu atstājot birojā vai skolā. Slikti laika apstākļi neērtību ziņā pielīdzināmi mājas aizmirstam lietussargam.

Taksim un privātajam auto lielākais trumpis ir iespēja atvest kravu un pārvietošanās ātrums. Ja ceļā pavadītais laiks jums ir svarīgs, pārvietošanās ar velo varētu nebūt laba alternatīva, pārvietošanās kājām ne tik.

3. Izdevumi

Jēdziens izdevumi paši par sevi ir relatīvs jēdziens. Tie kļūst lieli vai mazi salīdzinājumā ar jūsu algu vai citām alternatīvām. Īpaši svarīgi apzināties netiešos izdevumus.

a) Traumatisms. Tur, kur ir ātrums un inerce neizbēgami būs arī traumas. Lai arī kā kārtīgi brauktu, jāatceras, ka ir virkne no jums neatkarīgu faktoru. Arī braucot klusā vientulībā pa meža taciņu un ne vienu netraucējot, var uzbraukt uz zaķa, saslīdēt un nokrist. Nav datu, cik šādā veidā tiek saplēstas bikses, kleitas un jakas. Nav zināms, cik valsts “nolocījusis” ārstnieciskiem un rehabilitācijas izdevumiem.

b) Apģērbs. Uz velo var arī braukt ancukā, ja vien tas pašam sagādās gandarījumu. Taču prātīgāk būtu izvēlēties āra apstākļiem atbilstošu apģērbu, bet ancukā ietērpties jau birojā. Jāpatur prātā, ka braucot vairāk svīdīsiet, līdz ar to arī apģērbu biežāk būs jāmaina un jāmazgā. Tie varbūt arī maznozīmīgi, tomēr izdevumi ar kuriem mazākā mērā būtu jārēķinās braucot ar auto.

c) Pārtika. Tā kā braukšana ar velo ir fizisks darbs, loģiski, ka tam tiks patērēta enerģija un dedzinātas kalorijas. Vienu stundu braucot ar velo patērēsiet ~500kcal. Dienā cilvēkam nepieciešamas ~1500kcal. Tātad, rēķinieties, ka braucot ar velo jūs ne tikai daudz svīdīsiet, bet arī daudz ēdīsiet. 2015. gadā aprēķināts, ka četru cilvēku ģimene mēnesī pārtikai tērē 300 EUR. Droši vien vēl 300 EUR tērē ēšanai ārpus mājas (pusdienas). Tie ir apmēram 150 EUR uz cilvēku. Ja nolemsiet visa ģimenīte no auto pārsēsties uz velo, pārtikas patēriņš pieaugs. Varbūt ne uz pusi, bet tomēr. Mehāniski rēķinot tas pieaugs par 75 EUR uz vienu cilvēku.

4. Socializācija.

Vēl viens velomīļu izplatīts mīts, ka braucot ar velo ir lielāka iespējam socializēties. Īpaši, ja braucat ar mūziku aizbāztām ausīm, ātrumā tādā, ka vējš gar ausīm svilpo, pilnīgi noteikti kāds gribēs ar jums parunāties, bet jūs atbildēt. :) Būsim reāli, viens no mūsu platuma grādiem un mentalitātei spēcīgiem socializēšanās ierosinātājiem ir alkohols. Pilnīgi iespējams, ka alkohols jums un jūsu draugiem nav svarīgs un varat iztikt bez tā, bet taču piekritīsiet, ka socializācija ir saistīta ar personības īpatnībām, ne tik daudz ar dzīvesveidu un ne tik – braucat vai nebraucat ar velo.

5. Ekoloģija.

Svarīgs velomīļu arguments par labu braukšanai ar velo ir ekoloģiskums, jo kā zināms, automašīnas rada izmešus. Velomīļi un automīļi ir kā suns ar kaķi, kā Vienotība un Saskaņa, ka Iņ un Jaņ. Kā ilustratīvus un pamācošus piemērus piesaucot pētījumus no Dānijas vai Nīderlandes. Ja paskatāmies CO2 izmešu tabulā, tad Latvija gadā rada 3,63 tonnas CO2 izmešu uz vienu iedzīvotāju, jeb 0,02% no kopējiem pasaules izmešiem. Igaunija – 13,77 t/iedz., Dānija – 8,34 t/iedz., Nīderlande – 10,95 t/iedz., bet ASV 17,56 t/iedz. Latvijai izmešu problēma vispār nav problēma. Savukārt, netīrīto ielu problēma – putekļi ir pašvaldības politisks lēmums, kur tā vietā, lai tīrītu ielas izvēlējās bezmaksas vadāt pensionārus jo par tīrām ielām neviens nebalsos, bet par brīvbiļetēm gan!

Braukšanai ar velo ir viens liels pluss – fiziskās aktivitātes. Ja vien nedzīvojat laukos vai mazpilsētā, kur fizisko aktivitāšu jau tā netrūkst, tas ir svarīgs arguments. Otrs svarīgs arguments – mobilitāte. Varat doties ceļā kad vien vēlaties. Arī naktī, ja vajag. Braukt kur un kā gribat, apstāties kur un kā gribat. Manuprāt, veloceliņu būšana, kura neizbēgami uzdot pārvietošanās ritmu šo prieku sačakarē un pārvietošanās ar velo pārvēršas par nokļūšanu no viena veloceļa gala līdz otram.

Nevēlos kādu ne pārliecināt ne atrunāt pievērsties ciskudriļļu kultam. Vien ilustrēju, ka liela daļa argumentu par labu velo ir nenopietni un tiem elementāri var piemeklēt pretargumentus. Svarīgi atcerēties, ka prieku sagādā izvēles brīvība nevis uzspiestas vērtības. Ja sagādā prieku braukt ar velo  – dariet tā! Sagādā prieku pastaiga – ejiet! Sagādā prieku braukt ar auto vai vespu – brauciet!