Tālajā 2007. gadā ļāvos tik apvārdotam par pensiju fondiem un piekritu uz vismazāko iespējamo summu. 2015. gadā nolēmu apvaicāties (jo paši pārskatus nesūta), kas tad tur iekrājies. Papildus tam, ko esmu iemaksājis, pa 8 gadiem iekrājušies 35 EUR, jeb 0.16%/gadā.
Ja jums ir viens zirgs, tad jums ir viens zirgs, kurš tiesa gan ar laiku kļūst vecs un darbā neizmantojams. Pavisam cits stāsts ir ar naudu. Ja jums ir simts lati, tad par šiem simts latiem varat iegādāties zināmu preču vai pakalpojumu skaitu. Pēc gada jums arī būs simts lati, taču preču skaitu, ko par tiem varēs iegādāties – mainīsies.
Tā labā ziņa, ka fondi kļūs stabilāki, sliktā, ka mazāk tiks investēts riska/inovāciju darījumos, bet kuri potenciāli var nest lielāku peļņu. Citiem vārdiem sakot – bagātie kļūs bagātāki, nabagie – nabagāki.
Izlasot kārtējo G.Rungaiņa (Prudentia) viedo redzējumu par valsts pensiju nākotni, proti, to ka nākotnē valsts spēs nodrošināt tikai dzīvošanu sociālā tipa mājā un minimālu dienas naudu, kā arī dažu citu baņķieru vai ex-baņķieru līdzīgu viedokli un nostāju un privāto uzkrājumu glorificēšanu, radās nepārvarama vēlme salikt skaitļus uz papīra un izdarīt savu vērtējumu.
Tas, ka Latvijā ir daudz pensionāru – jā, fakts. 570 tūkstoši. Tikai ekspertu un valdības piedāvātie risinājumi - griezt pensiju, masveidā radīt bērnus un citi murgi, ir un paliek murgi, kas problēmu nevis risina, bet atliek nākamajām paaudzēm. To, cik un kāds ir Latvijas pensionārs un, ko darīt ar sociālo budžetu? – nedaudz citādā skatījumā.
Tad nu skatoties tā bezpersoniski, ne-empātiski un vadoties tīri no skaitļiem, rodas jautājums - Kur ir investīciju portfeļa (bērna) ienesīgums?