Ieradums
Visiem zināma patiesība – ieradumam liels spēks. Vai tas ir labi vai slikti pakļauties ikdienas ieradumiem, vai arī būtu tie ik pa laikam jāmana? Ieradums īstenībā ir atsvabinājums no izšķiršanās, ko citādi nāktos nemitīgi veikt. Tikai tāpēc, ka liela dzīves daļa norisinās pati no sevis bez kādām pārdomām, atbrīvojas spēki, lai varētu intensīvi nodarboties ar neierasto.
Visiem zināma patiesība – ieradumam liels spēks. Vai tas ir labi vai slikti pakļauties ikdienas ieradumiem, vai arī būtu tie ik pa laikam jāmana?
Rakstīt par šo tēmu mani vedināja viens vīrietis tramvajā vai, pareizāk sakot, viņa ieradums. Katru rītu nu jau vismaz divus mēnešus pēc kārtas (vismaz tik, cik es to paspēju novērot) viņš noteiktā laikā iekāpj tramvaja otrā vagonā un apsēstas vienmēr labajā pusē tieši trešās rindas malējā vietā, blakus sev novietojot mugursomu.
Vācu filosofs Vilhelms Šmids savā esejā „Dzīvošana ieradumā” dalās savās pārdomās par šo tēmu. „Ieradums .. īstenībā ir atsvabinājums no izšķiršanās, ko citādi nāktos nemitīgi veikt. Tikai tāpēc, ka liela dzīves daļa norisinās pati no sevis bez kādām pārdomām, atbrīvojas spēki, lai varētu intensīvi nodarboties ar neierasto. [..] Patiesā mājošana ir dzīvošana ieradumā. Lai iekārtotos dzīvē, no ieradumiem nav iespējams atteikties. Daļēji ierasti tie būtu arī pārdomājami un palaižami vaļīgāk, lai īstenotu pārstrukturēšanu ..”
Tas no nesen lasītā, bet man, runājot par ieradumu, dalītas sajūtas – viena, protams, mājīgums, ko rada ieradumus un ko min Šmids; otra – apstāšanās, kustības trūkums un stagnēšana patreizējā brīdī un situācijā, kas mani biedē un liek lauzt sen zināmos ieradumus.
Jautājums paliek atklāts – kāda ir ieraduma labā un ļaunā daba? Cik tu esi atkarīgs no ieraduma?
.jpg?w=690&mode=16x9|crop)
Diezgan simboliski: vīrietis nemainīgi seko savam ieradumam un brauc ar tramavaju, kas arī savā ziņā neko savā \"būtībā\" izmainīt nevar, jo brauc pa sliedēm...
Kopumā, tomēr domāju, ka ieradumam ir viena bīstama puse: tas padara mūs slinkākus & liek bīsties no dzīves.
Nespēja un negribēšana lai vai kā atškiras. Kādreiz tiku lasījis par \"iemācītās bezspēcības\" sindromu, kā rezultātā jebkāda izvēle vai novirze no ierakstā izvēršas par vājprātu.
es arī parasti sēžos vienā vietā autobusā, ja tā ir brīva. jo tā ir labākā vieta!
un esmu novērojis, ka ieradumam ir milzīgs spēks (konsultējot cilvēkus par datoriem)
Skarbi, bet patiesi! Uz ieradumiem ir balstīta pārsvarā visa apmācība. Gan datorapmācība, gan autovadīšana, gan arī rakstīšana un lasīšana. Cik ir nācies dzirdēt, ka tie kuri skolā bija cītīgi, reālajā dzīvē kļūst nekam nederīgi.
Var jau but kā Vladorfpedagoģija domā citādāk :)
Runājot par ieradumu, šodien darbā vienā brīdī atskārtu, ka nekad neesmu turējusi telefona trubu pie kreisās auss. (call)
Diezgan simboliski: vīrietis nemainīgi seko savam ieradumam un brauc ar tramavaju, kas arī savā ziņā neko savā \"būtībā\" izmainīt nevar, jo brauc pa sliedēm...
Kopumā, tomēr domāju, ka ieradumam ir viena bīstama puse: tas padara mūs slinkākus & liek bīsties no dzīves.
Nespēja un negribēšana lai vai kā atškiras. Kādreiz tiku lasījis par \"iemācītās bezspēcības\" sindromu, kā rezultātā jebkāda izvēle vai novirze no ierakstā izvēršas par vājprātu.
es arī parasti sēžos vienā vietā autobusā, ja tā ir brīva. jo tā ir labākā vieta!
un esmu novērojis, ka ieradumam ir milzīgs spēks (konsultējot cilvēkus par datoriem)
Skarbi, bet patiesi! Uz ieradumiem ir balstīta pārsvarā visa apmācība. Gan datorapmācība, gan autovadīšana, gan arī rakstīšana un lasīšana. Cik ir nācies dzirdēt, ka tie kuri skolā bija cītīgi, reālajā dzīvē kļūst nekam nederīgi.
Var jau but kā Vladorfpedagoģija domā citādāk :)
Runājot par ieradumu, šodien darbā vienā brīdī atskārtu, ka nekad neesmu turējusi telefona trubu pie kreisās auss. (call)