Vai esi kādreiz aizdomājies, kāpēc daži cilvēki ienāk tavā dzīvē pavisam nejauši, bet atstāj diezgan paliekošus nospiedumus? Kāpēc tavās rokās nejauši nonāk kāda grāmata, kuras vēstījums liek aizskart dziļākās stīgas? Tu teiksi, nekas nav nejaušs, tas ir Dieva, Visuma vai kā tik vēl ne spēks. Vai tieši otrādi, tā ir parasta apstākļu sakritība, jo mēs jau galu galā paši izlemjam, vai kādu un ko ielaist savā dzīvē vai nē.
Uzrakstīt šos stāstus man gruzd prāts jau kādu labu laiku, bet pamudinājums radās tieši tagad, jo šonedēļ būs iespēja LTRK vadīt semināru ar nosaukumu “Kā atrast savam uzņēmumam darbiniekus”. Tad lūk, gribu izstāstīt pāris epizodes no atlases projektiem, kuru vadītāja biju gan es pati, gan mana kolēģe, un kuru laikā piedzīvojām kultūršoku no pieredzējušu uzņēmumu vadītāju - darba devēju puses.
Šoreiz stāsts būs ar īstiem "varoņu" vārdiem un nosaukumiem. Š.g. 28.septembrī Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera izsūtīja relīzi ar virsrakstu "LTRK neatbalsta algu norādīšanu darba sludinājumos" un gandrīz visi vadošie mediji ar gardu muti to publicēja. Kad to pirmo reizi ieraudzīju savā Facebook ziņu joslā, mēģināju trīs reizes uzmanīgi pārlasīt, vai tiešām esmu pareizi sapratusi organizācijas, kurā esmu nu jau trīs gadus lepns biedrs, vēstījumu. Un sev par nepatīkamu pārsteigumu atskārtu, ka manas acis mani nepieviļ.
Ir viens jautājums, ar kuru 99% gadījumu (varbūt mazliet pārspīlēju, bet tomēr) sākas jebkura saruna par darba iespējām uzņēmumā vai darba intervija. Kandidātam tiek lūgts īsumā pastāstīt par sevi, iepazīstināt ar sevi klātesošos.
Intervija ar 22 gadīgu jaunieti Lūsiju, kura vienreiz jau pamēģinājusi strādāt deviņus mēnešus, bet īsti nav paticis, jo nesajutusi respektu no vadības puses. Tagad studē un kandidē uz vakanci, kura atbilst izvēlētajai specialitātei.
Uzskatiet par profesionālo kretīnismu, bet rekrutieris kandidātu sāk vērtēt no pirmā pat sākotnēji nejaušā vai nenozīmīgā saskarsmes brīža – kā uzrakstīts e-pasts, gramatika, familiaritāte vai pārlieku liels stīvums, skanīgā vai neizteiksmīgā balss pa telefonu, ienākšana pa durvīm, apsviedīgums vai lempīgums, ķermeņa valoda, acu skatiens un ... rokas spiediens.
Darba intervija. Uzdodu jautājumus, klausos, vēroju, pierakstu, atkal uzdodu jautājumus, klausos, vēroju, pierakstu. Pamazām sāku piefiksēt, ka man rodas ieradums neviļus identificēt vienādas frāzes vai vārdus, kurus kandidāts atkārto vairākas reizes intervijas laikā, stāstot par sevi, savu darbu, savām spēcīgajām vai vājajām pusēm.
Atveru Facebook Business Manager, lai novērtētu atdevi no sponsorēto vakanču rezultātiem, apskatītos “patīk” statistiku un komentārus. Uz pēdējiem jāsniedz atbildes, kā arī jāsaprot, vai vakances makets, teksts pareizi pozicionēts.
Tikšanās. Klients, vārdā Ilārijs, nopēta mani ar dziļdomīgu skatienu. Tad seko kroņa frāze, kuru jau gaidīju un prātā pati ar sevi spēlēju totalizatoru – būs vai nebūs. “Ziniet, mums šī ir ļoti specifiska vakance”. Yess! Kaut jūs zinātu, cik reižu savā mūžā nācies to dzirdēt.
Sēžu un visu dienu rokos pa CV datu bāzi. Neteiksim, ka radošs darbiņš. Meklē, ver vaļā, pārskati, ver ciet. Atkal meklē, ver vaļā, pārskati, saglabā, ver ciet. Meklē, ver vaļā, pārskati, nosūti e-pastu, ver ciet. Hei, jūs tur vēl neaizmigāt? Vēl lasāt?
