Katrs pats savas nelaimes kalējs
Muļķības, ka viss ir priekšnoteikts. Pats cilvēks izvēlas savu ceļu. Arī neveiksmes, kas piemeklē, jau iepriekš slēpjas cilvēka galvā - prātā, atmiņās, pārdzīvojumos. Katru mirkli, sekundi, minūti cilvēks izvēlas – rakstīt vai nerakstīt, aiziet vai palikt, uzsmaidīt vai rādīt īgnu seju. Pēdējais rada izmaiņas ne tikai sevī, bet arī apkārtējos cilvēkos, kas tevi redz un uztver tieši tādu, kādu tajā mirklī sevi parādi.
Muļķības, ka viss ir priekšnoteikts. Pats cilvēks izvēlas savu ceļu. Arī neveiksmes, kas piemeklē, jau iepriekš slēpjas cilvēka galvā - prātā, atmiņās, pārdzīvojumos. Katru mirkli, sekundi, minūti cilvēks izvēlas – rakstīt vai nerakstīt, aiziet vai palikt, uzsmaidīt vai rādīt īgnu seju. Pēdējais rada izmaiņas ne tikai sevī, bet arī apkārtējos cilvēkos, kas tevi redz un uztver tieši tādu, kādu tajā mirklī sevi parādi.
Realitāte – foto uzņēmums konkrētā laikā, kam piemīt konkrēti atribūti (jēdziena skaidrojumu skat. rakstā - 
KĀPĒC DRAUGI VAIRS NERUNĀ VIENS AR OTRU?), kas mainās līdz ar fiziskās un emocionālās vides maiņu. Tu satiecies ar citiem cilvēkiem, pieņem vai atvasini viņu atribūtus. Nevar pārlēkt no esošās realitātes uz tādu realitāti, kur ir 100% atribūtu atšķirība. Jābūt zināmai konsekvencei.
Savu realitāti var attēlot kā noslēgtu riņķa līniju ar vairākiem punktiem uz tās, kuros saskaras vai pārklājas citu cilvēku realitātes. Es varu izvēlēties iegūt šos saskares punktus ar otru cilvēku vai arī viņu atgrūst.
Jebkura izvēle rada realitātes maiņu. Tāpēc, jebkura nepareiza izvēle (kaut gan pēc būtības jēdziens „nepareiza izvēle” ir absurds, jo katra cilvēka personiskā izvēle ir pareiza no viņa skata punkta), katra neizdarība vai nevērība pret kādu no svarīgiem dzīves atribūtiem, agri vai vēlu „atspēlējas”. No tā izriet, ka cilvēks ir pats gan savas laimes, gan nelaimes kalējs.
Nevajag domāt, vajag darīt !
Man gan shkiet, ka vajag gan domaat, gan dariit - visu, ko sirds vien veelas, tikai nenodarot nevienam paari (ne pašam, ne Sašam)
Saabi, tā jau gribētos kā Raiņa vārsmās "tā iet, lai skudru nesamīt, tā stāvēt, ka nevienam pāri", taču reālājā dzīvē nu nevar katram pa prātam izdarīt, nedz neaizskart otra smalkākās jūtas. Kaut vai tāpēc, ka otra ādā neielīdīsi un viņa dvēseles sāpi nesapratīsi, ja vien neesi pelnījis tādu uzticību, ka otrs tev atklājas, izstāsta.
Kurpatovs atkal savā grāmatā raksta, ka nevajag sapņot par lietām, kuras nevarēs piepildīt. Tad arī nebūs nekādu vilšanos, neizdošanos, nelaimju.
Nu tā jau ir - ja par daudz sacerās, sasapņojas, vēlāk nedabū un tad gaužas ...
Zelandam ar Kurpatovu noteikti ir par ko parunāt :)
Runājot par virsrakstu - es piekrītu.
Jābūt vērīgam un uzmanīgam, jo man šķiet, ka mums bieži tiek dotas/sūtītas zīmes, ja šķersojam kādu zināmu robežu. Jādomā!
Tas ir kā loto, vienmēr ieraksti savuprāt pareizos ciparus, bet ne vienmēr vinnē - rezultāts ir neparedzams. Nelaimi izkalt arī ir vērtīgi, tad to pakarsē, izkausē un pārveido citā formā:)
Stulbs virsraksts - pēc autora domām pasaule ir taisnīga - katrs saņem pēc nopelniem. Attiecināt šo teoriju uz genocīda upuriem ir ciniski ("tas jums ir sods"), turklāt varmākas šādi var attaisnot savu rīcību ("jūs paši uzprasījāties").
Par saturu: pielāgošanās kāda cita indivīda "svarīgiem dzīves atribūtiem" jeb realitātes izpratnei kā veiksmes recepte ir apšaubāma. Pārāk daudz cilvēku apkārt, kuri ir ietekmīgi, bet neizraisa nekādas simpātijas.