Šogad Baltā Nakts Sarkandaugavā noritēja tik aktīvi kā nekad agrāk. Interesentu un brīvprātīgo netrūka. Taču lielākais gandarījums pašiem sarkandaugaviešiem par to, ka rajons kļuvis par tādu radošo un aktīvo cilvēku pulcēšanās vietu, kuriem rūp vide, kurā dzīvo, un kuri vēlas vairot dzīvesprieku un atbildības sajūtu apkārtējos.
Sarkandaugavieši, Tvaika ielas braucēji un gājēji nu jau pāris nedēļas var vērot kā uz Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra sienas top zīmējumi. Pareizāk sakot, tie ir vārdi, burti, zilbes, kuras paskaidro melnbalti tēli – ziedi, putni, sejas.
Viennozīmīgi LOW PROFILE ir noskaņu filma. Par sižetu vai tajā iekļauto domu noteiktu vēl varētu diskutēt, taču, manuprāt, lieliska doma bija filmā iekļaut Gata Zotova dzeju, kas tiešām baudāma. Jebkurā gadījumā ir prieks par līdzcilvēkiem, kuri dara, rada un stāsta sava rajona, savas vides, pilsētas, valsts stāstu.
Kopumā pēc talkas palika gandarījuma sajūta, kad skatienu pārlaida padarītajam, kā arī papētīja nākotnes projektu plānus, kas paredz Sarkandaugavas attīstību un vides sakārtošanu, kurā rajona iedzīvotājs un viņa prasības pret tīru, fiziskai un garīgai veselībai labvēlīgu, modernu un reizē vēsturiskā mantojuma bagātu vidi ir prioritāte.
Dodoties pastaigā pa Sarkandaugavu var iziet cauri vismaz trim gadsimtiem un apskatīt dažādu laikmetu arhitektūru. Te barčiki darbojas 25 stundas diennaktī, kedu pāri karājas uz elektrības vadiem, te atrodas kādreizējā Kārļa Ulmaņa vasaras rezidence, Latvijā lielākā alusdarītava un soda grāvis, kur kādreiz slīcināja pilsētas raganas. Vēl par rūpnīcu vēsturi, trako nama kārtības rulli, ārstēšanas metodēm 19.gs. un kā izskatījās Sarkandaugava pirms 300 gadiem.