Baltā nakts Sarkandaugavā

Šogad Baltā Nakts Sarkandaugavā noritēja tik aktīvi kā nekad agrāk. Visa darbība notika Sarkandaugavas centrā un rajona vecajā daļā. Alekša skvērā bija izvietots objekts - Laika mašīna, pie kuras sastājās rinda interesentu, lai ceļotu laikā un apskatītos rajonu dažādu laika posmu griezumos. Slēgtā kubā, uzliekot 3D brilles, uz mirkli varēja nokļūt citā realitātē.

Nākamais pieturas punkts bija īsajā Āžu ielā, kur uz A. Neibarta mājas sienas tika projicēti attēli, arī dzejnieka fotogrāfijas. Sanākušie un uz soliņiem izkārtojušies klausītāji varēja baudīt klātienē dzejnieku dzejas lasījumus.

Kad iestājās tumsa, kas rudens vakaros atnāk diezgan strauji, visnoslēpumainākā un svecīšu rindām kā lidlauks izgaismota bija Priežu iela, kur varēja aplūkot somu mākslinieces Heidi veidoto street art "Kaķisms" ar A.Neibarta dzejas rindām un pašiem izteikties uz gara žoga. Kad gāju pa ielu, pamanīju, ka zem kājām uz asfalta jau bija izteikušies bērni ar daudzajiem krītiņu zīmējumiem. Kaut arī tumsā tos bija grūti saskatīt, tomēr kontūras nojaust varēja.

Pie kādreizējā kultūras nama "Draudzība" noritēja savdabīga akcija, kuras laikā tika "apglabāti" trūkumi, nepilnības, dusmas, nenovīdība u.tml.  Pie sarkanā koka zārka tika pienaglotas lapiņas ar negatīvo, no kā rajonam būtu jāatbrīvojas. Apkārt snaikstījās ne tikai ziņkārīgie un naglu dzinēji, bet arī nāve ar izkapti, vampīrveidīgie un frankenšteins ar āmuru galvā. Tam visam sekoja lāpu gājiens. Pūtēju orķestra pavadībā zārks tika nogādāts Sarkandaugavas centrā, kur akcija turpinājās.

Te, Sarkandaugavas centrā, bija vislielākā rosība. Uzslietas divas teltis - vienā grāmatu apmaiņas punkts un bērnu stūrītis, kur varēja zīmēt, veidot un spēlēties; otrā - manifesta parakstīšana par sakārtotu un brīvu no piesārņojumiem vidi. Klātesošie varēja apskatīt arī plakātus ar projektu vizualizācijām - Alekša skvēra labiekārtošana un laipa ar skatu laukumu pie Sarkandaugavas upītes. Jāsaka, ka atsaucība no iedzīvotāju puses gana liela, daudzi parakstījās un ar interesi pētīja izvietotos materiālus. Taču bija arī tādi, kurus piesaistīja vienīgi iespēja tikt pie bezmaksas Aldara aliņa, bet uzzinot, ka te tādus nedala pa labi un pa kreisi, neapmierināti burkšķēja un  neko labu entuziastiem un brīvprātīgajiem nenovēlēja.

Sanākušie varēja piedalīties arī erudītu konkursā un atbildēt uz jautājumiem par Sarkandaugavas vēsturi, ģeogrāfiju un kultūru. Daudzi labprāt izstaigāja visus piecus pieturas punktus, iečekojās Foursquare un arī saņēma kādu veicināšanas balvu. Taču lielākais gandarījums, manuprāt, bija pašiem sarkandaugaviešiem par to, ka rajons kļuvis par tādu radošo un aktīvo cilvēku pulcēšanās vietu, kuriem rūp vide, kurā dzīvo,  un kuri vēlas vairot dzīvesprieku un atbildības sajūtu apkārtējos.