Lielu daļu dzīves cilvēki darbojas, lai sasniegtu citu mērķus - cita cilvēka formulētos, priekšā pateiktos, uzrakstītos, iemācītos, iestāstītos - reti kad un kurš aizdomājas par saviem mērķiem. Jo patiesībā mums nevajag pašu mērķu sasniegšanu kā tādu, bet gan sajūtas, kas rodas sasniegšanas brīdī vai ceļā uz mērķi.
Labdarības izpausmes mēdz būt ļoti dažādas. Sākot ar nesavtīgu palīdzību pastumt braucamrīku, kurš iestrēdzis sniega kupenā. Beidzot ar ļoti pilnīgu nodošanos kalpošanai citu labā. Pa vidu, protams, lielāku vai mazāku naudas summu ziedošana un lielāki vai mazāki darbi. Nedaudz grūtāk ir ar sava laika ziedošanu.
.jpg?w=690&mode=16x9|crop)
Kā tādam dižķibeles gadam piedienas, šogad mums ir veselas trīs piektdienas ar 13.datumu – februārī, martā un tagad – novembrī. Daudzi ar šo dienu saista māņticīgus priekšstatus par dažādām neveiksmēm, nelaimēm un tumšiem spēkiem u.tml. Un kā jebkuram ticējumam, šim arī ir zināms pamats, kas balstās galvenokārt vērojumos, vēsturiskā pieredzē vai bailēs no kaut kā.
Šausmu filmas - žanrs, kas pamatīgi kutina nervu galus. Dažbrīd gribas aizvērt acis vai palīst zem segas, bet atkal pēc brīža skatiens piekalts televizora ekrānam. Paradokss - bail, bet skatīties gribas. Kur tad slēpjas šausmu filmu "sāls"? Kāpēc patīk skatīties šausmenes?