Kāpēc skatāmies šausmu filmas?

Šausmu filmas - žanrs, kas pamatīgi kutina nervu galus. Dažbrīd gribas aizvērt acis vai palīst zem segas, bet atkal pēc brīža skatiens piekalts televizora ekrānam. Paradokss - bail, bet skatīties gribas. Kur tad slēpjas šausmu filmu "sāls"? Kāpēc patīk skatīties šausmenes?

Uzdevu šo jautājumu kādas vietnes forumā. Pamatā atbildētājas bija sievietes un gandrīz visas kā viena negatīvi izteicās par šausmu filmām – neskatoties tādas, esot bail, pietiekot ar negācijām reālajā dzīvē u. tml. Nedaudzie vīriešu dzimtas pārstāvji apgalvoja pretējo – jā, tas esot viņa žanrs, aizraujoši, īstās. Jāsaka, atbildes ļoti stereotipizētas – sievietes apliecināja sava vājā dzimuma lomu, vīrieši pretējo. Diemžēl neviens tā īsti neatbildēja, kur tas kaifs skatīties šāda žanra filmas.

Domājot par šo jautājumu, nevar apiet pašu baiļu jēdzienu. Mēģināšu izveidot nosacītu šausmu filmu klasifikatoru (nepretendēju uz tā pilnīgumu, bet tomēr) – no kā tad mums īsti bail un ko režisori ieliek par pamatu filmām?

Bailes no viņpasaules iemītniekiem - mirušajiem, spokiem, zombijiem, vampīriem u.c. mošķiem. Interesanti, ka pat tuvos cilvēkus mēs mīlam un glaužam sev klāt, neizjūtot nekādu diskomfortu, bet kad tie nomirst, tad uzreiz paliek sveši. Ko tad mēs īsti iekārojam, ko mīlam – ķermeni, garu, dvēseli, prātu? Vai paši sevi otrā cilvēkā? Līdz ko otrs neatbilst mūsu atspulgam, mēs to nekavējoties atgrūžam, tas paliek svešs un izraisa pat stindzinošas bailes. Mēs raudam pie aizgājēja kapa un tajā mirklī gatavi atdot visu, lai atgrieztu mīļoto cilvēku. Bet, ja tas atgrieztos savā veidolā, teiksim pēc tām 40 dienām, diez vai mēs būtu priecīgi viņu redzēt.

Bailes no nāves, no sāpēm. Loģisks secinājums iriet, katrs mošķis var nodarīt mums pāri, nogalināt vai radīt neizturamas sāpes. Kāpēc? Tāpēc, ka viņš ir svešs, ļauns un filmās noteikti ķēmīgs, neglīts, satrunējis un visādi citādi atbaidošs. Kurš tad grib mirt? Turklāt pašsaglabāšanās instinkts dod signālu muskuļiem sekundes desmitdaļas laikā un mēs bēgam.

Bailes no pamestības. Atceries savu sapni (noteikti katram reiz ir bijis tāds sapnis) – tu attopies pamestā istabā, telpā, pilsētā un apkārt nevienas dzīvas dvēseles, vai cilvēki aizmiguši, sastinguši un tu, lai kā censtos, nevari viņus pamodināt? Šausmas un pamestības sajūta pārņem katru locekli. Bet, ja vēl šajā tukšajā pasaulē ierodas Svešais?!

Bailes no neizārstējamas slimības, vīrusa. Kaut kur sasaucas ar bailēm no nāves, bet ir savdabīgas, jo periods ir ilgāks un mokošāks. Tu vairs neesi pilnvērtīgs, no tevis novēršas, tu esi izstumtais no sabiedrības, no kompānijas, no ģimenes. Tagad tu esi Svešais, kroplais, neglītais. It īpaši smeldzīgi varēju izjust šīs bailes cilvēki, kuriem ārkārtīgi svarīgs apkārtējo viedoklis un novērtējums. Kaut gan, kurš grib izskatīties neglīts un nevarīgs? Mēs taču visi baidāmies (apzināti vai neapzināti) no novecošanas, kad samtainā sejas āda izvagojas neglītās grumbās.

Bailes no citplanētiešiem. Šīs bailes, manuprāt, nav dabiskas, bet sabiedrības kultivētas un akjtīvi attīstītas pēdējos divus gadsimtus. Ja mūsdienu cilvēka apziņa būtu tīra no stereotipiem, tad vienīgajai izjūtai būtu jābūt ļoti spēcīga zinātkāre. Fantastikas un šausmu filmas parūpējušās, lai citplanētiešus saistītu ar negatīvo spēku ielaušanos. Viņi potenciālie sāpju, slimību, nāves nesēji cilvēkiem.
Bailes no tehnikas – roboties, datoriem ar izcili attīstīto mākslīgo intelektu, giborgiem utt. Ja nu nedzīvais un cilvēka radītais saceļas pret savu radītāju? Nedzīvās lietās iemājo gars, un šausmu filmām, protams, raksturīgais ļaunais gars.

Bailes no Nelabā – velna, joda, sātana, kritušā eņģeļa utt. Spēcīga kristietības ietekme. Šausmu filmas mudžēt mudž ar sižetiem, kur baznīca, krusts, mācītājs un gaišais eņģelis cīnās pret ļauno. Ļoti pateicīgs variants, jo lielākā daļa cilvēku pieder pie kādas konfesijas un nešaubīgi tic labā un ļaunā eksistencei un pastāvīgai cīņai. Turklāt reliģijas ir pavadītas ar daudz un dažādiem simboliem, stereotipizētiem priekšstatiem, vispārzināmiem tēliem, svētajiem un varoņiem.

Bailes no cilvēkiem, kuriem piemīt pārdabisks spēks. Nevar īsti saprast, kas tās īsti ir, bailes vai tomēr skaudība. Jau izsenis par burvjiem un raganām tikuši uzskatīti cilvēki, kuri bijuši gudrāki, spējīgāki, apdāvinātāki, talantīgāki un spējīgāki par pārējiem. Tas var radīt pamatīgu naidu. Cik raganu esam sadedzinājuši uz sārtiem? Cik ģēniju nomelnojuši, lai viņu radītais nenonāktu pasaulei?

Acīmredzot ir iespējams parakņāties un atrast vēl kādas izteiktas vai kādam indivīdam piemītošas bailes – no slēgtas telpas, no zirnekļiem, no asinīm utt. Bet, lai nu paliek, apskatīsim populārākos izteiksmes līdzekļus šausmu filmās. Kam noteikti jābūt? Tumsa vai mijkrēslis, migla, kas neļauj īsti saskatīt. Vieta – kapi, pamesta ēka, purvs, mežs. Elementi – asinis, naži, cirvji, asas lauskas, šķembas (viss, kas var ievainot vai nogalināt), amuleti, ēnas, neritmiski vai tieši otrādi kaitinoši ritmiski mirgojošs mākslīgais bāli zilais apgaismojums. Mūzika – minorā, ar pēkšņiem klusinājumiem un kāpinājumiem, zināms monotonums, kas vedina un nolemtību, augstie toņi, kas rada sasprindzinājumu, disonances.

Kas tad piesaista pie ekrāna? Iespēja vērot un kontrolēt šausmas drošā attālumā. Līdzpārdzīvot, bet neiesaistīties. Saņemt zināmu adrenalīna devu, kad sirds bailēs salecas. Varbūt apmierināt savu sadisma vai mazohisma kompleksu?

Fotogrāfa Cyril Helnwein darbi: