Baltā krāsa lieliski saskaņojas ar citām krāsām, tā ir labs citu krāsu pamats un uz tās citas krāsas un arī formas var labi izcelties. Baltā pieprasa plašumu. Tā pati sevī ietver plašumu, spēj padarīt griestus vizuāli augstākus un istabas sienas platākas.
Šonedeļ Silvija atsūtīja fotogrāfijas no sava brauciena uz Itālijas Alpiem, konkrētāk uz slēpotājiem noteikti labi pazīstamu kalnu tūrisma vietu Plosi D Tiroles reģionā. Lai gan neesmu nedz ziemas sporta veidu fane, nedz pašas ziemas sezonas fane, skati uz kalniem ir aizgrābjoši, tāpēc nolēmu padalīties talāk.
Tā labā ziņa, ka fondi kļūs stabilāki, sliktā, ka mazāk tiks investēts riska/inovāciju darījumos, bet kuri potenciāli var nest lielāku peļņu. Citiem vārdiem sakot – bagātie kļūs bagātāki, nabagie – nabagāki.
Stāsts par diviem cilvēkiem, kas nodzīvojuši kopā divdesmit gadus, bet tad pēkšņi atskārtuši, ka mīlas dzirksts viņu starpā ir izdzisusi. Gan viens, gan otrs meklē gadījuma sakarus vai attiecības, kas ienestu dzīvīgumu nu jau rimtajā, finansiāli un visādi citādi stabilajā ikdienā. Var visu, protams, novelt uz četrdesmit gadnieku krīzi, bet var arī aizdomāties, kā es būtu rīkojies, attopoties šādā situācijā.
Izdzirdot vietvārdu Piza, noteikti pirmā asociācija ir tornis, kas ievērojami sagāzies uz vienu pusi. Tagad tas no iekšpuses nostiprināts tā, ka mazām tūristu grupām ļauts uzkāpt 56m augstā zvanu tornī. Vijīgi akmens pakāpieni, kas neļauj atpūtināt elpu, ved augšup, līdz nonāc skatu laukumā, no kura paveras skats uz visu Pizas pilsētiņu.
Bet tas viss ir ok, jo ir taču grēkāzis – “ātrie kredīti” ar procentu likmēm no 150% līdz 1552% gadā! Šausmas! Ir arī banku depozīti, ar gada likmēm – 0.9% gadā :)
Mēs piedzimstam labirintā. Kā jums tāda teorija? Cilvēks piedzimstot nokļūst labirintā, pa kuru viņam būs jāiet dzīves laikā. Turklāt labirinta sienas, kas ierobežo reizēm šaurākas vai platākas ejas, ir mainīgas atkarībā no gadiem, pieredzes, situācijas u.tml.
Šodien nolēmu beidzot iziet cauri Itālijas fotogrāfijām, kuras tapušas pagājušā gada rudenī ceļojuma laikā pa Itālijas pilsētām. Šoreiz par galvalspilsētu Romu, Vatikānu, kāda tā atklājās ceļotāja acīm. Ceļojot grupā ir tāds mīnuss, ka tu redzi to, ko tev rāda, nevis to, ko tu varētu ieraudzīt, vienkārši pastaigājoties pa pilsētas ielām.
Tanī pašā laikā, galda pretējā pusē sēdējā kāds vīrietis vizuāli līdzīgs Čakam jaunībām - tumšā puķainajā kreklā, brūnā uzvalkā un līdz nullei nodzītu pauri. Klusi, it kā slēpjot savu nodomu, no uzvalka kabatas izvilka arī iPhone, tikai baltu. Apmēram minūti kaut ko rūpīgi lasīja, ik pa laikam ar īkšķi paslidinot lasāmo. Beidzis lasīt, ar tik pat neizteiksmīgu sejas izteiksmi ieslidināja atpakaļ uzvalka sānu kabatā un pievērsās pie galda notiekošam.
Ābramam ir laba atmiņa un padodas finanses, bet Grietiņai nepadodas. Vai tamdēļ Grietiņa ir sliktāka? Nebūt ne! Viņa vienkārši ir nekas, nulle, patērētāja.