Ja tā ņem tīri kilometru garumā un izziņas objektu daudzumā, tad visvairāk izstaigātā ir tieši Kurzeme. Un te šajā sarakstā vēl netika iekļauti daudzie izbraucieni gar jūras krastu, kur ir pa brīdim ir kāda taciņa, kas izvijas gar kāpām uz jūru, atklājot fantastiskus skatus uz akmeņaino vai vēju sagāzto koku stāvu izdekorēto pludmali.
Katrs Latvijas reģions ir ar savu bagātību un ar savu raksturīgo dabas ainavu. Ja kādreiz likās, ka izbrauciens 100 – 200 km attālumā no Rīgas ir kāds īpašs notikums, tad tagad viss šķiet tik kompakts, pārskatāms un sasniedzams nieka 1-2 stundās. Piecelies sestdienas vai svētdienas rītā, iemalko kafiju, iemet Google Maps pāris atslēgvārdus, lec automašīnā iekšā un uz priekšu.
Šogad, kā nekad iepriekš, esam izmantojuši iespēju apceļot Latviju, izejot vairākas īsākas un garākas dabas takas. Tāpēc labprāt padalīšos ar informāciju, ko labu apskatīt un pie reizes izkustēties nedēļas nogalēs.
Pēdējā ceļojuma diena, kad no Spānijas atkal atgriezāmies rimtajā Portugālē. Tik tiešām jāsāk domāt, ka okeāna tuvums atdzesē uzkarsušos prātus un zemes mentalitāte ir daudz samtaināka. Braucām pa diezgan paugurainu un mazapdzīvotu apvidu, pa kuru ceļš vijās līdzīgi laiskai čūskai. Ik pa brīdim skatam pavērās ielejas ar upītēm, te atkal nez no kurienes pastāvā kalnā izauga baltu mūru pilsēta.
Šobrīd britu zemes gabaliņš, kas savieno Vidusjūru ar Atlantijas okeānu, taču šķiet ar gana neatkarīgu dzīves ritmu, savu karogu un Lielbritānijai neierasto transporta kustību pa labo ceļa pusi. Jau kopš seniem laikiem gana iekārojams zemes pleķītis, jo pat mūsdienās Spānija nebeidz cerēt atgūt to savā īpašumā.
Katreiz, kad apciemojam kādu valsti, ieplānojam vienu nekā nedarīšanas dienu. Parasti neiztrūkstošie elementi ir saules peldes, jūras vai okeāna viļņu šalkoņa, rimta nevis mērķtiecīga pastaiga dabā, vīns un garšīgs ēdiens. Šoreiz baudījām Andalūzijas ciematiņa El Rompido, netālu no pilsētas Huelvas, labumus. Pa dienu - sangrija pludmalē, vakarā - vīns un paelja, vēlā vakarā - flamenko un atkal vīns. Ko padarīsi, dzīve ir skaista.
Divas vietas, kas nu gan ir jāredz, ja reiz esat nonākuši Seviljā ir Alkazara pils ar krāšņo dārzu, mauru (viduslaiku musulmaņu) rakstainajām flīzēm un zeltītajiem rotājumiem, kā arī vecais čigānu rajons Triana uz pussalas pilsētas centrālajā daļā. Laikam tieši šis kultūru sakausējums mani vienmēr ir vilinājis, domājot par Andalūziju.
Ja piemin tādu folklorizējušos teicienu “Redzēt Parīzi un tad mirt”, tad padzīvot kaut pāris dienas Andalūzijā un pabūt Feria de Abril man ir no tās pašas sērijas, tikai uz viņsauli es nesteidzos, man tepat gana labi klājas. Krāšņums, ar kuru mūs sagaidīja Sevilja - Andalūzijas galvaspilsēta, nelika par sevi vilties.
Pirms devāmies Spānijas virzienā, tomēr izlēmām aizbraukt uz tālāko Portugāles dienvidu ragu, kas ietiecas uz rietumiem okeānā. Kartē uzietās klints un bākas Cabo de São Vicente nosaukums solīja kaut ko labu. Tā arī bija, taču mirkli pirms šī raga mēs uzdūrāmies vienai fantastiski skaistai pludmalei Praia do Beliche, uz kuru nolaisties vajadzēja pa gana stāvu pakāpienu taku.
Kopš šī izbrauciena ar laivu līdz šim brīdim pagājušas 184 dienas jeb 4416 stundas jeb 264960 minūtes jeb 15897600 sekundes, bet emocionālā pārdzīvojuma garša joprojām ir saglabājusies. Tāds okeāna plašums, spēcīga, bet silta vēja plūsma, gana palieli viļņi, kas mētāja gumijas motorlaivu uz augšu un leju, it kā spēlējoties – sak, jūsu padsmit cilvēciņu dzīvības it nekas salīdzinājumā ar mūžību, ko todien iemiesoja okeāna ūdeņi. Iekšā ieplūda daudz skābekļa un neaprakstāma brīvības sajūta, kas tūkstošreiz spēcīgāka par baiļu vai briesmu sajūtu.