Es neticu brīnumiem, bet es ticu tam, kas, pēc manām domām, ir daudz spēcīgāks: katra paša apņemšanās un atbildība. Šeit arī mūsu Ikars kā piemērs. Viņš cīnīsies, viņam neizdosies, bet viņš atkal un atkal mēģinās, kamēr panāks savu. Viņš noteikti negaida brīnumu. Tas mani aizkustina visvairāk: kad kāds cīnās par to, kam viņš tic.
Tā bija pirmizrāde, kurai Smiltenes Tautas teātra aktieri bija gatavojušies apmēram pus gadu un tagad izjuta zināmu satraukumu, piedāvājot savu veikumu pirmajiem skatītājiem. Apsveicama teātra dalībnieku vēlme nākt un darboties uz brīvprātības principa, iestudēt nevieglas lugas, meklēt atbildes uz dzīves jautājumiem, likt domāt un līdzi just arī skatītājiem. Kamēr cilvēks turpina sev uzdot jautājumus, tikmēr dzīvo.
Stāsts par diviem cilvēkiem, kas nodzīvojuši kopā divdesmit gadus, bet tad pēkšņi atskārtuši, ka mīlas dzirksts viņu starpā ir izdzisusi. Gan viens, gan otrs meklē gadījuma sakarus vai attiecības, kas ienestu dzīvīgumu nu jau rimtajā, finansiāli un visādi citādi stabilajā ikdienā. Var visu, protams, novelt uz četrdesmit gadnieku krīzi, bet var arī aizdomāties, kā es būtu rīkojies, attopoties šādā situācijā.
Šo trešdien 8.februārī LNO noskatījos pasaulē plaši pazīstamo Džakomo Pučīni operu „Madama Butterfly”. Turpmāk, kāpēc šis skaņdarbs un izrāde ir dvēseles stīgas aizskaroša, bet kāpēc šoreiz neaizskāra.
Vakar, 17.aprīlī, Nacionālā teātra Jaunajā zālē noskatījāmies vācu autores Ingrīdas Lauzundas (1964) lugas "Homo erectus" (oriģinālais nosaukums "Mugurkaula diska trūce") versiju režisora Regnāra Vaivara iestudējumā.
"Homo erectus" jeb "taisni stāvošais cilvēks" – skatuviska preparācija, kā šis jēdziens attiecināms uz mūsdienu biroja darbinieku, kurš savas dzīves lielāko daļu pavada pieplacis pie datora.
Pārfrāzējot kādu teicienu par daudzām laimītēm varētu teikt – nav tādas vienas patiesības, ir daudz mazu patiesībiņu. Šo teicienu gribētu attiecināt uz pavisam nesen JRT noskatīto kamerizrādi „Fundamentālists”.
Uz skatuves sanestas četras tonnas Latvijas māla, kaut gan vēstījums ir par divu brāļu dzīvi un kaislību pret sievieti no prieka mājas kaut kur tālā Dienvidamerikas rančo. Izrādē mīlestība nav atrauta no miesiskās kāres. Te nav „ekšena” , nedz cēlu jūtu, nedz noslēpumainības un sarežģīta sižeta samezglojuma. Brutāls maigums.
Šovakar, pateicoties Twitter izlozē iegūtajiem diviem ielūgumiem, pabijām Latvijas Nacionālajā teātrī uz jauno Viestura Kairiša izrādi „Pinokio pelni”. Sākotnēji pēc izrādes noskatīšanās domāju, ka neko nevarēšu par šo darbu uzrakstīt, pārāk emocionāli nospiedošs, tagad vienkārši gribas šo smagumu izrunāt.
Šovakar 16. maijā Latvijas Nacionālajā operā notiks Volfganga Amadeja Mocarta operas „Dons Žuans" („Don Giovanni”) pirmizrāde. Taču man radās izdevība ceturtdien 14.maijā pabūt Operas namā un redzēt operas ģenerālmēģinājumu. Dominējošā sajūta - labi sagatavota un oriģināli pasniegta izrāde.
.jpg?w=690&mode=16x9|crop)
