Labirinta likums

Mēs piedzimstam labirintā. Kā jums tāda teorija?

Cilvēks piedzimstot nokļūst labirintā, pa kuru viņam būs jāiet dzīves laikā. Turklāt labirinta sienas, kas ierobežo reizēm šaurākas vai platākas ejas, ir mainīgas atkarībā no gadiem, pieredzes, situācijas u.tml. Domāju, sākumā tās ir caurspīdīgas. Bērns neredz sevi, nedz citus, bet redz gaismu, kas ir aiz labirinta sienas. Bet viņš jau sāk iet, nu varbūt sākumā rāpot, tad iet.

Tad labirinta sienas pārvēršas spoguļos. Mēs ieraugam savus vecākus, tuvākos cilvēkus un sākam tos kopēt, līdzināties viņiem (turklāt gribot vai negribot), sekot viņiem ik uz soļa, atdarināt kustības, sliktos un labos paradumus. Ejam tur, kur atspoguļojas mūsu vecāku sejas. Tāds IR labirinta likums.

Kādos padsmits gados cilvēks ierauga labirinta spoguļsienā savu seju. Un tad gadās tā, ka reizēm redz tikai sevi. Un tikai sevi, vecāku un tuvinieku atspulgi jau ir pabālējuši. Tagad gribas nogriezties visos tajos labirinta atzaros, kuros vecāki vēl nav iegājuši vai arī tev liekas, ka nekad nav iegājuši. Tas straujo pagriezienu, jaunu atzaru un enerģiskas soļošanas laiks. Vai tāds ir labirinta likums?

Vēlāk labirinta sienas paliek necaurredzamas. Cilvēks tālāk iet pēc atmiņas, pēc citu nostāstiem, pēc kaut kur izlasītā vai noklausītā. Pēkšņi atceramies vecāku vai skolotāju stāstīto. Pašus neredzam, nē. Īstenībā arī sevi vairs neredzam. Mums ir mērķi un ambīcijas – karjera, nauda, laulība, popularitāte … Jebkuram paprasi, viņš zina, kur jāiet. Turklāt zina vislabāk, kur otram jāiet, nevis pašam. Nu saprotat. Taisni, tad pa labi, tad pa kreisi, tad taisni, nu, ES TEV TAČU TEICU, vispirms pa labi bija jāgriežas, tad pa kreisi, nevis otrādi. Visi iet un es arī eju. Jo tāds un ne citāds ir LABIRINTA likums.

Labirintā cilvēks nav viens. Viņš ik pa laikam satiekas, saskrienas, saduras ar kādu. Tas kāds apsauc, nolamā, noignorē vai apskauj, samīļo, pasmejamies kopā. Satiekam arī pa kādam GURU. Guru stāsta par labirinta likumiem un tu tiec apskaidrots. Bet, jo vairāk apskaidrojies, jo vairāk sāc sev uzdod jautājumu – uz kurieni es eju? kas mani tur galā vai centrā (kā kuram labāk tīk) sagaida? Kaut kur zemapziņā vēl ir dzīves pirmajās dienās redzētā gaisma. Bet varbūt tās ir tikai kādas iedomas?!

Cilvēks sāk skatīties apkārt un redz, ka daži uz necaurspīdīgajām labirinta sienām sakāruši spoguļus, jo labi atceras, ka kādreiz redzējuši sevi atspoguļojamies. Tagad nu var gozēties glaunā ancugā ar zīmolotām apročpogām, citam atkal štrumbantes ar zelta maliņu, jo kaut kā jau to vēderu, kas nodevīgi gāžas pār bikšmalai, jāsatur. Cita atspulgs rāda – par šo (atspulgu) es jums, mīlīši, daudz paprasīšu samaksāt. Bet tur tālāk vēl citi nemitīgi nogriežas ne tajā labirinta ejā, katru reizi, ejot vienu un to pašu ceļu atkal, atkal un atkal, atduras strupceļā. Kāda nenovīdība! TĀDS ir labirinta likums.

Kopā ar kādu iet vieglāk. Cik nu vieglāk, teiksim – interesantāk. Reizēm, kad paklūpi, padod roku, palīdz piecelties. Tas ir DAUDZ. Ak jā, nemaz nepateicu, ka ceļš labirintā nemaz nav tik gluds un sienas nav tik taisnas. Reizēm pamatīgi var nobrāzt elkoņu ādu, ja neuzmanies uz pagriezieniem. Tikai soļi ar laiku paliek gausāki un pagriezieni ir grūtāk apliecami. Spēks, atmiņa, pie sienām piekārto spoguļu atspulgi tevi atstāj. Ar tevi paliek tikai TAVS CILVĒKS, bet varbūt tu paliec pilnīgi VIENS. Vai tam ir nozīme, ja tu beigu beigās tāpat esi VIENS seju pret seju ar pēdējo sienu?! Un vai aiz tās sienas ir gaisma? Bet tāds ir labirinta LIKUMS.