ПУТНИКИ В НОЧИ – Rīgas Krievu teātrī

Viedoklis A

Pirmo reizi pabiju M.Čehova Rīgas Krievu teātrī, lai, pēc kolēģu ieteikumiem, noskatītos krievu režisora Dmitrija Astrahana izrādi „Ceļinieki naktī”. Tā ir melodrāma divos cēlienos. Stāsts par diviem cilvēkiem, vīru (tēloja Igors Čerņavskis) un sievu (Tatjana Lukašenkova), kas nodzīvojuši kopā divdesmit gadus, bet tad pēkšņi atskārtuši, ka mīlas dzirksts viņu starpā ir izdzisusi. Gan viens, gan otrs meklē gadījuma sakarus vai attiecības, kas ienestu dzīvīgumu nu jau rimtajā, finansiāli un visādi citādi stabilajā ikdienā. Var visu, protams, novelt uz četrdesmit gadnieku krīzi, bet var arī aizdomāties, kā es būtu rīkojies, attopoties šādā situācijā.

Emocijas kūsā pāri malām. Greizsirdības scēnas, kas mijas ar nožēlu un nesapratni – ko tālāk darīt? Neviens no varoņiem pēc būtības nevēlas aiziet, šķirties, atvadīties no ierastās dzīves.  Viņi it kā staigā pa apli, meklējot atrisinājumu, bet atkal un atkal atgriežas pie veciem ieradumiem, netikumiem vai iekšējām bailēm.

 Komiskumu un ironijas dzirksti izrādei piešķir Jakova Rafalsona tēlotais varonis Sorokins, kas būtībā dziļi vientuļš cilvēks, bet savu nerealizēto dzīvi mēģina gremdēt alkoholā. Savādi, ka galvenie varoņi Sergejs un Ira  visu pakārto savu attiecību krīzei, neņemot vērā citus cilvēkus, kas jauši vai nejauši ienākuši viņu dzīvēs. Ilgi un dikti uzcītīgi veidotā karjera , darbs un pienākumi vairs nešķiet nozīmīgi.

Izrāde it kā risina attiecību problēmu, bet tā arī ne pie kā nenonāk. Jo pēdējais kadrs, kad abi sēž pie dzīvokļa ārdurvīm un gaida ātros, kas viņus izglābs no pašnāvību mēģinājumos izdzertajām miega zālēm ar konjaku, neliecina, ka, laimīgi atgriežoties dzīvoklī, viss nesāksies no jauna.

Kārtības labad jāatzīmē, ka šo izrādi pats nebūtu izvēlējies skatoties A.Čehova Rīgas Krievu teātra repertuārā, jo īsti nekas neuzrunāja, vēl jo mazām pazīstu šī teātra aktierus. Taču zināms izaicinājums bija. Izaicinājums „iebāzties” nedaudz citā pasaulē, vēlme noskaidrot, par ko tik labi atsaukušies daži pazīstami cilvēki.

Izrāde ir par kādu ģimeni, kura dzīvo Maskavā. Vīrs – slavens televīzijas programmu vadītājs, nedaudz pāri četrdesmit. Sieva – pēc visa spriežot, mājsaimniece, arī apmēram tā paša vecuma. Vienīgā meita ir izaugusi un kļuvusi patstāvīga un dzīvo Sanktpēterburgā. Abi nupat kā kļuvuši vecvecāki un sieva uz dažām dienām aizbrauca pie meitas raudzībās. Pa to laiku vīrs – mājās atvedis divdesmit gadīgu mīļāko. Nu, un kā kārtīgai krievu melodrāmai piedienās, sieva atgriežas vienu dienu agrāk un abus pieķer.

Vīrs, acīmredzot, aizstāvoties, izspēlē scēnu, pārmetot sievai, ka šī braucot vilciena kupejā noteikti nebija viena un kādu sastapusi. Sieva to noliedz. Patiesībā abi saprot, ka kaisles dzirkstīte ir zudusi un, ka palikusi pāri vien atmiņu bagāža. Taču viens otru joprojām mīl un, lai nezaudētu ierasto lomu attiecībās, katrs mēģina izcelt no situācijas savu labumu un parādīt, kurš te ir galvenais. Ļembasts turpinās. Vīrs spītīgi turpina neticēt sievas stāstījumam, līdz šajā melu virpulī iesaistās arī sieva, te mēģinot atspēkot vīra izdomājumus, te pielejot gruzdošai vīra greizsirdības uguntiņai eļļu. Tam pa virsu slāviskās mentalitātes garnējums - emocijas, bļaustīšanās, priekšmetu mētāšana un kņada.

Abpusējās greizsirdības un pārmetumu lavīna jau grasījās rimties, kā pie durvīm piezvana un dzīvoklī ienāk kāds pavecs, maza auguma kungs, baltajā (jūrnieka?) parādes formā ar ziedu klēpi. Lai arī sieva nelikās viņu pazīstam un, kā vēlāk noskaidrojās, šis vīrs bija kļūdījies ar adresi, vīram emociju izvirdums sākās ar jaunu joni. Pēc kāda laika, ieradās vēl viens mīlnieks. Šoreiz, īsts. Izrādījās, brauciens vilcienā tomēr nebija tik nevainīgs, kā sākotnēji sieva vēlējās to ieborēt. Abi izdarījuši sānsoļus, vienam uz otru par to ir dusmas, bet viens otru joprojām mīl.

Lai no šī riņķa izrautos kādam bija jāizšķiras par kaut ko radikālu. Tā arī notika. Emociju eskalācijā vīrs atteicās no autorraidījuma, atteica mīļākai, pie kuras nule kā grasījās pārcelties, izlaka konjaka pudeli, kaut arī bija atmetis dzeršanu, un nespēdami saskatīt situācijas risinājumu, abi nolēma darīt sev galu iedzerot lielu devu miega zāļu. Turoties pie pēdējām prāta paliekām, izsauca ātro palīdzību, savāca nepieciešamās mantas un dokumentus, lai dotos uz slimnīcu, aizslēdza durvis un uz lieveņa palika gaidot.

Izrādē ļoti patika aktieru darbs, režija un realizācija, taču kā skatītājam izrāde likās pliekana. Visu pirmo cēlienu pūlējos izdomāt, ko īsti autors ar to visu gribēja pateikt, un jāteic, ja nepazītu dažas krievu ģimenes, kurās problēmas tiek risinātas apmēram tāpat, tā arī neiebrauktu par ko īsti ir šī izrāde un kāpēc man tas viss jāskatās.  Izrāde ar ārkārtīgi plašu emociju diapazonu, sižets pārsvarā balstīts uz slāviskām klišejām, savdabīgo audzināšanu un kultūru.  Šī izrāde noteikti patiks tiem, kuri gūst saldkaislīgu baudu redzot izkārtu svešu „netīro veļu” vai patīk to darīt pašiem, publiski atkailinot savstarpējās emocijas. Bet, kā jau minēju, aktierspēlei - низкий поклон!