Kopš šī izbrauciena ar laivu līdz šim brīdim pagājušas 184 dienas jeb 4416 stundas jeb 264960 minūtes jeb 15897600 sekundes, bet emocionālā pārdzīvojuma garša joprojām ir saglabājusies. Tāds okeāna plašums, spēcīga, bet silta vēja plūsma, gana palieli viļņi, kas mētāja gumijas motorlaivu uz augšu un leju, it kā spēlējoties – sak, jūsu padsmit cilvēciņu dzīvības it nekas salīdzinājumā ar mūžību, ko todien iemiesoja okeāna ūdeņi. Iekšā ieplūda daudz skābekļa un neaprakstāma brīvības sajūta, kas tūkstošreiz spēcīgāka par baiļu vai briesmu sajūtu.
Velička ir samērā maza pilsētiņa pavisam netālu no Krakovas, bet uz to plūst tūristu pūļi dēļ iespējas nolaisties 130 m zem zemes un ieelpot sāļo gaisu vai piešaut mēles galu pie kādas sāls sienas. Protams, daudzus vilina iespēja apmeklēt sālī izcirstu kapellu pazemē.
Pirms stāstu par citu zemju pazemi, domāju, ka jāuzraksta par pazemi tepat Vidzemē. Pieļauju, ka dažās no šīm smilšu alām jūs jau esat pabijuši, bet citas rakstā pieminētās vietas būs patīkams atklājums. Jebkurā gadījumā labprāt padalos ar iespaidiem no vienas dienas izbrauciena un nostaļģiju pēc jaunības vingruma, kad ikvienā zemes caurumā nebija grūti nedz ielīst, nedz izlīst, nedz apgriezties desmit reiz ar savu asi.