Paložņāt pa alām tepat Latvijā
Pirms stāstu par citu zemju pazemi, domāju, ka jāuzraksta par pazemi tepat Vidzemē. Pieļauju, ka dažās no šīm smilšu alām jūs jau esat pabijuši, bet citas rakstā pieminētās vietas būs patīkams atklājums. Jebkurā gadījumā labprāt padalos ar iespaidiem no vienas dienas izbrauciena un nostaļģiju pēc jaunības vingruma, kad ikvienā zemes caurumā nebija grūti nedz ielīst, nedz izlīst, nedz apgriezties desmit reiz ar savu asi.
Pirmās divas alas atrodas z/s Vējiņi teritorijā Straupes pagastā. Vienā no tām atrodas pazemes ezers, kurā gan nav ļauts kāpt iekšā, lai nesaduļķotu tā kristāldzidro un stindzinoši auksto ūdeni. Nolaidāmies alā pa diezgan stāvām kāpnēm. Tad apsēdāmies uz koka balstiem, lai izbaudītu pilnīgu mieru, klusumu un necaurredzamu tumsu. Pavadone (bez pavadones te arī nav ļauts nākt, alas atrodas privātā teritorijā un ir maksas pasākums - 3 eiro no deguna) aicināja uz brīdi izslēgt lukturīšus un nezibināt ar telefonu un fotoaparātu zibspuldzēm. Nu ziniet, tumšs kā d.... , atvainojos, kā alā. Uz mirkli iedomājos, ka tā sajūta varētu būt kā kapā, kad tevi aprok, ir auksti, no visurienes sūcas mitrums un tumsa, vienīga un mūžīga tumsa.
Nu ok, ja šī ala vedināja uz tik eksistenciālām pārdomām, tad otrā ala turpat netālu apliecināja, ka esi joprojām dzīvs. Lai ietu iekšā pussaliekušamies, tas prasīja muskuļu piepūli un nejauši iemetušās mirkļa sāpes mugurā ļāva atviegloti uzelpot - jā, tiešām, dzīva. Lai iepleznotos zosu gājienā šajā alā, nepieciešami gumijas zābaki, jo te arī ir ūdens un gana auksts. Ja zābaki nav paņēmušies līdzi, tad rezerves variants aizmāršīgajiem vai bezrūpīgajiem ir zābaku koks turpat pie alas izejas.
Abas alas atrodas Braslas upes krastos, tāpēc pēc izrāpšanās no alām var doties īsā pastaigā pa gleznainu apvidu. Lapas vēl nebija dzeltenas, bet rudens elpa gaisā jau virmoja. Mēģinājām tvert noskaņu dažās fotogrāfijās, viens Samsung glāstāmierīcē, otrs Nikon fotoaparātā.
Raiskumā, ap Raiskumu, Raiskumietī
Sekoja aptuveni 9 km gara pastaiga ap Raiskuma ezeru ar jauku pavadoni Sigitu no "Cesis Inside", kura zināja daudzus oficiālus un neoficiālus stāstus par tuvāko apkārtni. Te gan izgājām simtgadīgo ozolu aleju, gan uzkāpām pakalnā, kur Ērikonkuls nesa Lāsmiņu kalnā 70.gadu beigās uzņemtā latviešu mākslas filmā "Limuzīns Jāņu nakts krāsā", gan noskatījāmies iztālis uz Mirtas tantes māju, gan izsmaržojām sveķus, kas bija sakrājušies priežu stumbros iegrebtās rievās sveķu ieguvei, gan daži drosmīgie, ieskaitot Ēriku, nopeldējās ezerā.
Otrā krastā atkal vecā Raiskuma muižas ēka, kas patreiz piedzīvo rekonstrukciju. Kā arī notika īsa ekskursija samērā mazā Raiskuma labumu darītavā un, protams, degustācija, kad varēja našķoties ar sviestā ceptiem auzu pārslu un siera cepumiem, maizi, pašu žāvētu gaļu un nobaudīt trīs "Raiskumietis" alus šķirnes - gaišais, tumšais un ķiršu.
Raiskuma Sarkanās klintis
Ja vēlaties iečekoties, tad Swarm-ā droši meklējiet netālu no Cēsīm. Koši sarkani acis priecējoši smilšakmens atsegumi. Vietēji, un gan jau arī nevietējie, pa koka laipu, kas nolikta gar klints malu, kursēja turp šurp ar palielām plastmasas un alumīnija pudelēm. Izrādās, te esot arī iecienīta dzeramā ūdens ieguves vieta zinātājiem. Šis Rūcamavota ūdens esot īpaši veselīgs un pat spējīgs ārstēt visādas kaites. Eh, latvietim gandrīz 9 gadsimti kristietības bijuši nebijuši, tas tāpat turas pie sava.
Uz Berlīni
"Un tagad dosimies uz Berlīni", paziņoja Zaiga no "Uzzini, iepazīsti" un viltīgi smaidīja. Berlīne izrādās arī ir smilšakmens klints blakus Jāņmuižai. Klints iesaukta tā, jo te tajos nemierīgajos gados notikusi karadarbība, raktas vēl tagad labi pamanāmas tranšejas un ik pa laikam atrodamas ložu čaulas.
Kalējalas
Gana gara ala Raiskuma pagastā. Sākumā vari ieiet, tad ielīst tupus rāpus, tālāk tikai rāpot uz vēdera. Sausa smilšu ala, arī upītes krastā. Zīmīga ar to, ka tajā ziemu pavada sikspārņu bari. Tajā brīvdienā tie bija sastopami tikai attēlos uz informatīvā dēļa pie alas. Nu ko, tev būs rakstītam ticēt!
komentāri