Svētdienas pēcpusdienā kopā ar draugiem nolēmām izmest loku pa Vidzemi un iegriezties divos sen nolūkotos objektos. Šoreiz uz Amatas novadu netālu no Cēsīm, kā sacīt jāsaka, uz seno latgaļu zemi. Iespējams iedvesmošu kādu nākamajās brīvdienās sēsties automašīnā un doties paceļot tepat pa Latviju.
Par godu visu mīlētāju svētkiem nolēmu apkopot dzeju latgaliešu valodā. Izrādās nemaz tik viegli paveicams šis uzdevums nav. Latgaliešu dzejnieki labprāt rakstīja un raksta par tēvu zemi, valodu, dabu, māti, Dievu, bet, kad nonāk runa par jūtām, tad ir klusums vai tik tikko manāma pieskaršanās. It kā par to īsti ērti nebūtu runāt, it kā kārtīgam katolim nepienāktos un it kā neskanētu. Un tomēr ...
Ar šo rakstu par vienu no latgaliešu nacionālās atmodas rakstniecības darbiniekiem Juri Pabērzu (1891-1961) uzsāku rakstu sēriju par Latgales dzejniekiem un viņu sacerējumiem.
Vakar ielogojāmies caur internetbanku, lai sniegtu ziņas par mājsaimniecībā esošām personām. Viens jautājums anketā gan ir tik samudžināts, ka gribot negribot jāpārlasa otro reizi. Gandarījums, ka tautas skaitīšanā figurē jēdziens „latgaliešu valoda”. Ieskatījos mazliet arī tautas skaitīšanu vēsturē.
Bija sen doma uzrakstīt par latgaliešu mentalitāti – ar ko čangalis atšķiras no čiuļa, kāpēc tā turas pie savas valodas, savas zemes, saknēm, tradīcijām. Bet grūti jau rakstīt par tik tuvām, emocionālām, intīmām un reizē ļoti pašsaprotamām lietām. Šķiet, pēc izrādes "latgola.lv", paskatoties uz latgalisko no malas, varu beidzot mēģināt to darīt.