Vai esi kādreiz aizdomājies, kāpēc daži cilvēki ienāk tavā dzīvē pavisam nejauši, bet atstāj diezgan paliekošus nospiedumus? Kāpēc tavās rokās nejauši nonāk kāda grāmata, kuras vēstījums liek aizskart dziļākās stīgas? Tu teiksi, nekas nav nejaušs, tas ir Dieva, Visuma vai kā tik vēl ne spēks. Vai tieši otrādi, tā ir parasta apstākļu sakritība, jo mēs jau galu galā paši izlemjam, vai kādu un ko ielaist savā dzīvē vai nē.
Šo grāmatu Paulu Koelju sarakstījis kā viņa-autore, respektīvi no sievietes skatpunkta. Trīsdesmitgadīgas veiksmīgas žurnālistes stāsts, kura dzīvo Ženēvā un kurai ir ideāla ģimene – vīrs, divi bērni, skaista māja labā rajonā, rimta, sakārtota un paredzama dzīve. Laimīga dzīve. Taču pienāk brīdis, kad viņu sāk nomocīt jautājums: “Vai tas ir viss?”. Viņu pārņem nesaprotamas bailes.
Rīts šodien bija saules pieliets. Laiks acīmredzami sliecas uz vasaras pusi. Īstā noskaņa pārslēgties no profesionālās literatūras darbam uz liriku. Un kāpēc lai tās nebūtu bengāļu dzejnieka Rabindranata Tagores vārsmas.
Uzrakstīt par Čaka „Mūžības skartajiem” pamudināja ekspozīcija Rīgas Mākslas telpā, kur šai tēmai diemžēl atvēlēta tikai viena maza istaba. Kaut par Čaka daiļradi, manuprāt, var pierunāt pilnu visu izstāžu zāli. Iepazinos ar dažiem interesantiem faktiem par poēmas tapšanu. No skolas laikiem (esmu atmodas bērns) visspilgtāk prātā stāv tieši Čaka uzrakstītais dzejojums – Sprediķis Piņķu baznīcā.
Viņiem nebija ne mājas, ne mantas, un visa viņu bagātība bija uzvelkama mugurā: viens vatenis, vienas bikses, mākslīgās ādas zābaku pāris. Reizēm pie netīrā vateņa respekta iedzīšanai tika piesprausti dažādi spoži alumīnija grabuļi, ko paši sauca par ordeņiem vai medaļām.
Kad 1951. gada rudenī Mario Marē un trīs viņa biedri atstāja Franciju un devās uz Antarktīdu, viņi nodzīvoja Adeles zemē trīs vasaras un divas ziemas. Šī bija trešā Francijas ekspedīcija uz Antarktīdu. Stāsts ir par polārpētnieku ikdienu un sadzīvi kāda valdīja atrodoties Antarktīdā. Par to, ka putenī devās izbraucienos, veica novērojumu un pētījumus. Un, protams, - pingvīni.
Iespējams, šo grāmatu izvēlējos tieši provocējošo nodaļu apakšvirsrakstu dēļ, kas solījās pastāstīt, - kāpēc nekad nevajadzētu ļaut sev izmaksāt dzērienu; kāpēc nav jārespektē autoritātes; kāpēc jāatstāj mājās savas draudzenes fotomodeles; kāpēc labāk patīk izmantot nepareizu karti nekā vispār neizmantot karti; kāpēc saprātīgi cilvēki neapelē pie saprāta. Saistoši, vai ne?
Patīk, ka autors runā par vispārcilvēciskām vērtībām, vispārcilvēciskām bailēm un šaubām, sāpēm un priekiem, kā arī tas, ka viņa skatījums uz ticību iziet ārpus kādas konkrētas reliģijas rāmjiem un kanoniem. Mīlestība nav tikai pret pretējā dzimuma pārstāvi, līdzcilvēku, tuvinieku, bet mīlestība ir visā, ko dari, par ko izlem un arī no kā atsakies.
Viennozīmīgi patika, gan trāpīgā vizuālā noformējuma dēļ (izteiktā atziņa + trāpīgi piemeklēta ilustrācija kā rūpīgi dizainiski un kontekstuāli izstrādāts reklāmas plakāts), gan reizē pretrunīgo, stereotipus apgāžošo un patieso dzīves vērojumu, domu graudu dēļ. Autors grāmatā apgalvo, ka nepareizie lēmumi ved pie grandioziem atklājumiem.
Par godu visu mīlētāju svētkiem nolēmu apkopot dzeju latgaliešu valodā. Izrādās nemaz tik viegli paveicams šis uzdevums nav. Latgaliešu dzejnieki labprāt rakstīja un raksta par tēvu zemi, valodu, dabu, māti, Dievu, bet, kad nonāk runa par jūtām, tad ir klusums vai tik tikko manāma pieskaršanās. It kā par to īsti ērti nebūtu runāt, it kā kārtīgam katolim nepienāktos un it kā neskanētu. Un tomēr ...
