Latgaliešu mentalitāte

Vakar Nacionālajā teātrī noskatījāmies Danskovītes jeb baltinavietes Anitas Ločmeles tautas komēdiju „latgola.lv”. Liels prieks, ka tā no vietējā Baltinavas amatierteātra „Palāda” atradusi ceļu uz lielās skatuves. Izrāde emocionāli bagāta un publiku uzrunājoša. Zālē nevienas brīvas vietas, pilns ar visām papildvietām. Skatītājs dzīvi seko līdzi, aplaudē, smejas, atbild no skatuves izteiktajiem jautājumiem, nobirdina aizkustinājuma asaru. Atmosfēra visnotaļ pacilājoša, saviļņojoša. Latgaliešu dzīves vitalitātes plūst no skatuves – dziesmas, attiecību peripetijas, amizantās sadzīves situācijas, kolorītie personāži. Sajūta, ka aktieri vairāk nekā tikai divas augusta dienas nodzīvojušies pa Baltinavas pusi, ka tik labi spējuši uztvert latgaliešu raksturus, mentalitātes īpatnības.

Sākumā likās, ka izrādei pietrūkst veco, labo, latgaliešu tautas dziesmu, kāzu polku un skanējuma vērienīguma. Taču noslēgumā sapratu, ka mūzika un dziesmu teksti latviešu mēlē padarīja šo izrādi tuvāku un saprotamāku Rīgas publikai. Lai gan dziesmu gars bija pilns latgalieša lepnuma, patriotisma, tas nebija atdalāms vai pretnostatījums čiuliskajai Latvijas daļai, bet gan vienojošas kopības sajūtas, siltuma un kopīga prieka un sāpes par dzimto zemi – Latviju.

Līdz šim man iekšā bija sēdējusi doma, vēlme uzrakstīt par latgaliešu mentalitāti – ar ko čangalis atšķiras no čiuļa, kāpēc tā turas pie savas valodas, savas zemes, saknēm, tradīcijām un ikdienas paradumiem. Bet grūti jau rakstīt par tik tuvām, emocionālām, intīmām un reizē ļoti pašsaprotamām lietām. Jo saki ko gribi, pat vairākus gadu desmitus Rīgā nodzīvojis latgalietis ir un paliek latgalietis ar savu atšķirīgo mentalitāti. Iemācās izrunāt platos „ē”, āķīgos „ķ” un ‘’ģ” (kas latgaliešu valodai ir sveši), tiek vaļā no lauztās intonācijas, brauc glaunās mašīnās, bet raksturs paliek nemainīgs un valodu neaizmirst. Šķiet, pēc šīs izrādes, paskatoties uz latgalisko no malas, varu beidzot mēģināt raksturot latgaliešu mentalitāti.

Vienkāršums un tiešums. Ja pasaka, tad pasaka, tā kā domā, tad nu vari apvainoties, vai neapvainoties. Arī attiecībās neizceļas ar ārkārtīgu smalkumu, nemētājas ar komplimentiem, mīļvārdiņiem vai kaismīgiem uzticības vai mīlestības apliecinājumiem. „Nu cīši smuka bōba” – varētu uzskatīt par augstāko atzinumu no vīrieša puses. Bet tas nenozīmē, ka nav jūtu dziļuma, tās ir pat pārāk dziļas, jo nav citas lielākas varas vai uzticības personas kā otra pusīte „sīva – muns prezidents, i čiulim tū nasaprast”, „muna dzeive”.

Vispār attiecības latgaļu ģimenē tādas, ka sieviete, sieva ir mājas saimniece, saimniecības pārvaldniece un otru sievieti savā virtuvē nepacietīs. Turklāt nekad neliks darīt vīrietim sievietes darbus – ēst gatavot, māju tīrīt, šūt, veļu mazgāt vai govis slaukt. Ļoti nemoderni, nemūsdienīgi, vai ne? Turklāt, ja vajag, nāks bez ierunas palīgā arī vīrietim – sienu pļaut, zemi art, cūku kaut, jumtu lāpīt. Visu, kas pa spēkam. Latgaļu sievietes ļoti spēcīgas - es te nedomāju tikai fizisko spēku (kaut gan tādu vāju, nevarīgu drostaliņu Latgales laukos diez vai atradīsi), bet drīzāk dūšu – iet un darīt. Izklausās, kam tas vīrietis vispār?! Bet nē, latgaļu sievietei vajadzīgs vīrietis blakus, jo „tai kai drūšōk”. Kam tad viņai to visu gādāt, par ko rūpēties, ar ko vakaros pakašķēties, ar ko „nu sirds” aprunāties, pie kā ziemas aukstajos vakaros pieglausties.

Turklāt latgaļu sieviete visu paspēj – padarīt mājas darbus, sētu uzpost, galdu ciemiņiem uzklāt un vakaros vēl skrien dzied, dejo, spēlē tejāteri dažādos pašdarbības kolektīvos. Vispār latgalietis dzied, mālē un taisa podus. Nezinu nevienu ģimeni Latgalē, kur rados nebūtu kāds muzikants, gleznotājs vai labs daiļamatnieks. J.Streiča filmās neiztrūkstošais muzikanta tēls ir 100% attaisnots. Kāzas vai bēres bez muzikanta nav iedomājamas. Ja svinībās, it īpaši kāzās nedzied un nedejo, tad šķiet kaut kas īsti nav kārtībā. Esam pabijuši tepat dzimtajā Latvijā kāzās Vidzemē un aiz robežas Vācijā, un tāda latgalieša dvēsele bija gaužām samulsusi, kad iztrūka kāzu valsis un jautrās polkas, ka grīda līgojas un kurpei papēdis gandrīz vai nost. Pirmais, kas prātā – „nu, kai ni pi cylvākim”.

Latgalietis daudz ēd un daudz dzer. Latgalē saka „labi napaiesi, kōjis navoklōsi”, vēro, kā ēd, tā strādā. Ne velti izrādes „latgola.lv” darbība koncentrējās ap galdu. Tā nu vienam latgalietim ir svēta lieta. Vienmēr, kad mājās ienāk kāds ciemiņš, kaimiņš vai kāds no tālienes, varbūt pat īsti ne tik tuvs, tiek uzreiz klāts galds, sēdināts paēst, ieturēties un tikai pēc tam runāšana. Aizbrauc pēc ilgāka laika uz Latgali no Rīgas un tad vien tik liekas, ka tik apkārt „pa galdiem” dzīvojies. Un tie nav vieglu uzkodu galdi, bet ar riktīgiem, kreptīgiem pamatēdieniem, kur neiztrūkstoši maize, kartupelis, gaļa, sviests, krējums, piens u.tml. Izrādē tās veselīgās brokastis, kukurūzas pārslas Ontans nosauc par „vystu kombikormu”. Tā tas ir, viss tiek nosaukts īstajos vārdos.

Vispār latgalietim visu vajag ĪSTU – tā ļoti spēcīga rakstura iezīme. Īstu gaļu, ja ne paša rukša, tad no zināma zemnieka saimniecības pirktu, nevis veikalu plauktos ar E atrodamu. Ja maizi, tad tumšo rudzu, ja baltmaizi tad tādu, lai silta un mīksta, nesen no krāsns. Ja pienu, tad no govs pupa, un šrunts par milzīgo tauku %. Sviests, tad pašas sakults, tāds dzeltens kā saulespuķe un ar sālīti. Un visam krusta zīmīte pāri – gan kukulītim, gan sviesta pikucītim.

Ziemassvētkos īsta egle (ja nevar atļauties koku, tad vismaz zaru vāzē), nevis plastmasas, kas iecienīta slāvu kaimiņiem. Lai skujas smaržo un sabirst pa visiem istabu stūriem, vēlāk būs ko visu gadu, mazgājot grīdas, darīt, ķeksēt no dēļu starpām ārā. Nekādu mākslīgo puķu (ne dāvināt, ne uz kapiem), ja nevar atļauties glaunās rozes, tad saplūks tepat pļavā, bet puķu pušķis smaržos pēc vasaras.

Vajag īstu vilnu un īstu ādu. Mans vectēvs vienmēr atkārtoja, ka viņš nav tik bagāts, lai visādus „sūdus” pirktu. Svētdienās vilka garus ādas zābakus un īstas vadmalas svārkus, ikdienā darbos vilnas adītas zeķes un gulēja gan balināto, gan pelēko linu raupjajos palagos. Saplākšņa mēbeles nav nekādas mēbeles, latgalietim vajag koku, īstu izturīgu dēļu gultu, lai raženo svaru varētu turēt.

Latgalē visa ir DIVTIK VAIRĀK (piekrītu aktrises Anna Klēveres teiktajam, Dainas – Annes meitas atveidotājai izrādē) – „viņi visu mēra spaiņos, sākot ar viesmīlību, beidzot ar alu, kandžu un skābu kāpostu zupu. Visa ir daudz – gan emocijas, gan taustāmas lietas.” Vienmēr esmu pukojusies, nu kāpēc dārzā jāaudzē un nenormāli daudz dobju jāravē, lai vēlāk rudenī un ziemā pietiktu ne tikai sev, visai ģimenei, bet gan kaimiņam, ko iedot un vēl visiem Rīgas radiem pa brangam ciema kukulim aizsūtīt (it kā te Rīgā nebūtu, ko ēst, vai nevarētu atļauties nopirkt). Bet nu tas ir latgalietim asinīs, neko tur neizdarīsi – visa vajag daudz, lai pietiktu, lai pāri paliktu, lai nebaltai dienai būtu nodrošinājums. Kā tai dziesmā „Dūd Dīveņi ūtram dūt, na nū ūtrai meily lygt.”, un lūgt palīdzību, to latgalietis neprot, par lepnu, lai to darītu.

Latgalietim ir divi paaudzēs ieaudzinātie tikumi – darbs un baznīca. Runājot par darbu, tas pat nav Kurzemē vai Vidzemē tautasdziesmās apdziedātais bitītes čaklums, kas nes vēlāk augļus, bet gan ārkārtīgi dziļais pienākums pret darbu. Ja ir jāizdara, tad ir jādara. Neskatoties uz to, cik ērti, vai grūti, vai viegli, vai laikā, vai nelaikā, vai tas atmaksājas, vai nē utt. Otrs – baznīca, kā vieta, kur vienkārši jāiet – svētkos, dziļās skumjās un lielos priekos. Latgalietis laulājas baznīcā, kristī bērnus, pavada aizgājējus ar mācītāja svētību un baznīcas dziesmām „dūd jīm mīru vysim ticeigum aizgōjušim, o Kungs”. Neskatoties uz to, ka mūsdienu dzīves ritmā aizmirst par svētdienas pātariem, gavēņiem un pelnu dienām, bet kapusvētkos no visas Lavijas un ārzemēm brauc uz Latgali.

Latgalieši ir tie īpatņi, kas katram svešiniekam novēlēs „loba dīna” vai „vasals”, bet savā dvēselē neļaus iekāpt. Uzticēsies tikai pašam tuvākajam cilvēkam. Atceros gadījumu, kad pēc studijām, 5-6 gadus nodzīvojusies pa Rīgu, aizbraucu uz laukiem, vecvecāku mājām, kur tagad palikusi praktiski neapdzīvota sādža pāris km no Krievijas robežas. Gāju pa lauku ceļu, pretī nāca nepazīstams vecs vīrs, kad biju gandrīz garām, viņš atgriezās un teica: „Nav labi meitiņ, ka tai īmi i lobas dīnas napasoki vacōkam cylvākam.” Kauns bija pa visu ģīmi. Pierasts te Rīgā skriet visiem garām, pat skatienu neuzmest, kur nu sveicināt.

No sirds smējos par gadījumu, ko izrādē „latgola.lv” izstāstīja teicējs (Mārtiņš Egliens). Piebrauc Latgalē pie lauka glauna, melna mašīna, izkāpj bagātīgi ģērbies ārzemnieks, laikam ceļu prasīt. Pienāk pie diviem brāļiem, kas strādā laukā un jautā: „Do you speak English?” - „Nā”. – „Sprechen Sie Deutsch?” – „Nā.” – „Parlez-vous français?” – „Nā.” Svešinieks apgriežas, sēstas mašīnā un aizbrauc. Viens brālis saka otram: „Sacieju, volūdys jōmōcōs!” Otrs atbild: „A tys treis zinō, nu i nūderā jam?!” Lai cik komiski, bet tā arī viena no latgalieša rakstura iezīmēm, visā saskatīt savu taisnību. Cik tas labi vai slikti, tas jau cits jautājums.