Kopš 2007.gada, katru gadu veidojam foto gadagrāmatu – tādu kā ģimenes foto CV, kas labs noticis ar mums pa šo gadu, kādus cilvēkus esam sastapuši, kur bijuši, kā esam izmainījušies. Tajā ir kaut kas terapeitisks vai filozofisks pat, jo, pašķirstot šīs gadagrāmatas, saproti, ka viss ir pārejošs, cilvēki mainās ne tikai ārēji, bet arī iekšēji. Šogad nolēmu pamēģināt kaut ko jaunu – Myprint.lv stāstu albumu.
Mūsdienās ir pilns ar iespējām nopirkt vai pasūtīt foto kanvas ar iemīļoto fotogrāfiju. Īstenībā šādu foto kanvu vari izgatavot mājās pats, manuāli pārnesot uz auduma izvēlēto fotogrāfiju. Turpmāk, kā to izdarīt, un daži mani gatavie darbi.
Dzīve nesastāv no traģēdijām vien, tāpat kā vēsture tikai no kariem, zīmīgiem gadu skaitļiem. Dzīvnieciņi un bērniņi, ko varētu nodēvēt par jebkura fotokonkursa „spamu”, cilvēki ne tikai dzimst, precas un mirst, bet arī dzīvo. Tā vienkārši un bezrūpīgi - guļ, ēd, strādā .. Taču arī šīm, šķietami vienkāršām darbībām, var piešķirt momentu, laikmeta garšu, kas arī bija redzams izstādītajos darbos.
National Geographic izskatās šogad makten sasparojies un uzrīkojis nu jau otru izstrādi ar latviešu fotogrāfu darbiem „Mana pārsteidzošā Latvija”. Kopumā no plašā jēdziena „daba” autori izvēlējās savās fotogrāfijās attēlot vien floru, ar retiem izņēmumiem, kuros sižeta dominējošais objekts bija vai nu cilvēks, vai dzīvnieks.
„Daba ienāk tirdzniecības centrā”, šādi varētu raksturot žurnāla „National Geographic” fotoizstādi tirdzniecības centrā „Domina”. Apskatāma Stīva Makkarija „Afgāņu meitene”, zināms valdzinājums bija klātienē apskatīt arī Džima Brandenburga 1986. gadā uzņemto „Baltā vilka lēciens”.
Mani allaž ir interesējusi, ja ne gluži ceļošana laikā, tad vismaz iztēlošanās, kā konkrētā vieta izskatījusies pirms gadsimta vai diviem un kā tā varētu izskatīties nākotnē. Kādu dienu vienkārši ņēmu rokās fotoaparātu un apstaigāju centru, lai iemūžinātu dažas Rīgas ielas, ēkas un laukumus un vēlāk salīdzinātu ar Letonikas datu bāzē uzietām pagātnes fotogrāfijām. Jāsaka, atklāju daudz interesantu detaļu.
Gatavošanās Lieldienām mūsmājās rit pilnā sparā. Šovakar krāsojām olas pēc sentēvu metodes – sīpolu mizās. Lai olas sanāktu interesantākas un rakstainākas, ziedoju pāris zaķes, kurās iebēru grūbas un sasēju krāsojamo olu virtenes. Kad tumši sārtās olas ar raibumiņiem bija gatavas, nodevām tās Lieldienu zaķiem.
Visi pasaules mediji apspriež rītdienas (19.marta) pilnmēness vai super-pilnmēness tēmu, kas satrauc prātus ar eventuālām gaidāmajām dabas kataklizmām. Mēness pietuvosies Zemei 356 500 km attālumā. Gribu paskatīties uz to visu caur optimisma prizmu un zināmu dabas un kosmosa cikliskumu, kas ir neizbēgams un var nest pārmaiņas. Piedāvāju pilnmēness tēmu fotomākslinieku skatījumā.
Gribu ieteikt iegriezties lielveikala «Galleria Riga» 5.stāvā, kur līdz š.g. beigām apskatāma kolumbiešu fotogrāfa Camilo Echeverri un klausāma Lindas Leen audioizstāde „DIVI”. Šīs ceturtdienas pēcpusdienā biju pavisam viena telpā, nekas netraucēja baudīt man visnotaļ pieņemamo saspēli – fotostāsts + mūzika. 13 lielformāta melbalti foto krāsainās prožektoru gaismās rada zināmu atelpas, klusuma, rimtuma un ieklausīšanās sevī brīdi paskaļās pilsētvides centrā. Pie katras fotogrāfijas austiņas, ar tajās skanošo mūziku no Lindas jaunā albūma. Manuprāt , skatāms, nepompozs un izdevies projekts. Uzrunāja darbs “Electric Kiss”.
