Izstāde Dienas balva fotogrāfijā 2012 Rīgas Mākslas telpā

Par izstādi

Dienas gada balvas konkursam nebiju pievērsis īpašu vērību, jo Pasaules preses fotogrāfijas aizsegā, biju iedomājies, ka konkurss ir par preses fotogrāfiju. Taču nē. Lai arī to organizē A/S Diena, konkursā savus darbus varēja iesūtīt jebkurš interesents kategorijās: Cilvēks, Dokumentālais foto un Daba. Pavisam pieteikti 3100 darbi un, kā jau to varēja paredzēt, apmēram puse bija kategorijā Daba.

Savā ziņā, tas bija liels ieguvums, ka iepazīšanās ar darbiem sākās Mākslas telpā, kur tie bija komisijas rūpīgi atlasīti, izdrukāti un ierāmēti.  Tikai pēc tam ielūkojos diena.lv lapas galerijā, kur nopublicēti visi darbi ,un jāatzīst, radās zināms respekts pret komisiju un milzīgo darbu, ko tā veikusi atlasot labākās 100 fotogrāfijas.

Foto Ēriks Daliba, iinuu.lv

„Cilvēka dvēsele alkst skaistuma. Prastuma. Nevajag neko sarežģītu un smagu”,  varētu īsumā pateikt par izstādē redzēto.  Ja reiz darbi atlasīti un izstādīti, nav vērts kavēties pie tehniskām fotogrāfijas niansēm un labas fotogrāfijas priekšnosacījumiem, taču par to, ko fotogrāfija stāsta par tās autoriem gan.

Fotogrāfijās neatradu tikpat kā neko, kas stāstītu par pašu autoru dzīvi, sadzīvi, vietu un laiku. Fotogrāfijas sūtība ir iemūžināt mirkli, taču ļaudis izvēlējās bildēt statisku dabu, kura skaista bija pirms un paliks pēc šī nobildētā mirkļa. Kritikās un diskusijās bieži tiek pieminēta iztrūkstošā drāma, dokumentālais reālisms. [1] Cilvēku izplūdušie silueti, raupjas un sarepējušas rokas, klišejas. Taču fotogrāfijās jaušama arī banāla patiesība – cilvēki, arī fotogrāfiju autori kā tādā milzīgā centrifūgā pielipuši pie liberālisma un tirgus ekonomikas sienām. Un vienīgā patiesība ir tāda, ka tagadne vēl nav iestājusies un nekad neiestāsies, jo cilvēki tam nav gatavi. Ļaudis iestiguši infantilismā, kuram piemīt liela apetīte un nekādas atbildības. Notiek nemitīgās kaut kā gaidīšana vai dzīvošana pagātnē, patvērumu meklējot monumentālos dabas objektos , klišejiskā skaistumā vai visiem saprotamā „rēcīgumā” un vērtībās, fotogrāfijā ienesot patērētāja estētiku.

Drāma. Tas viennozīmīgi ir emocionāli piesātināts brīdis, robeža starp divām realitātēm, turklāt tā otra realitāte vēl nav iestājusies. Taču jāatzīst, ka dzīve nesastāv no traģēdijām vien, tāpat kā vēsture tikai no kariem un zīmīgiem gadu skaitļiem. Dzīvnieciņi un bērniņi, ko varētu nodēvēt par jebkura fotokonkursa „spamu”, cilvēki ne tikai dzimst, precas un mirst, bet arī dzīvo. Tā vienkārši un bezrūpīgi - guļ, ēd, strādā, skatās televizoru, sūc aliņu. Taču arī šīm, šķietami vienkāršām darbībām, var piešķirt momentu un laikmeta garšu, kas arī bija redzams izstādītajos darbos.

 [1] http://fotokvartals.lv/2013/02/04/preses-fotografijas-nelaimju-izstade/

Diskusija

Kad visi bija izkārtojušies uz gaišajiem griķu spilveniem, kas pamīšus rindojās uz Rīgas Mākslas telpas centrālās zāles pakāpieniem, izstādes kurators un Dienas fotogrāfs Ilmārs Znotiņš aicināja diskusijai par mūsdienu preses fotogrāfiju un izstādē redzamajiem darbiem.

Foto: Jānis Janbergs, diena.lv

Sākumā fotogrāfs Reinis Fjodorovs, kura fotogrāfijas ir augstu novērtētas no Dienas balvas fotogrāfijā 2012 žūrijas puses, iepazīstināja ar sevi un savu skatījumu uz fotogrāfiju. Reinis nāk no Daugavpils, bet tagad dzīvo un strādā Rīgā. Viņš, fotogrāfijās atspoguļojot ārzemēs dzīvojošo latviešu stātus, izceļojis Angliju un kādu laiku darbojies arī ASV. Nākotnes plāni saistās ar braucienu uz Krieviju un foto stāsta veidošanu par alkoholisma problēmu Krievijas ciemos.

Reinis savus foto darbus izstādei veidojis izvēloties priekšmetus – vecas fotogrāfijas, sērkociņu kastīti, nozīmīti – un ievietojot, fotografējot tos studijas gaismās nevis to ierastajā vidē. Līdz ar to šīm vecajām lietām un pašām fotogrāfijām piešķirot zināmu glanci. Par to arī izpelnījās fotogrāfijas vecmeistaru kritiku tikšanās laikā. Fotogrāfs Leonīds Tugaļevs uzsvēra, ka šīs fotogrāfijas noteikti nevar attiecināt uz  dokumentālā foto žanru. Tajās nav stāsta.

Diskusijā iesaistījās arī citi. Izskanēja domas, ka mūsdienu prese akceptē tikai klišejiskus darbus, fotogrāfijas „pa smuko”, nevis skaudrus stāstus iz dzīves. Patērētāju sabiedrība vairs negrib redzēt problēmas fotogrāfijā, piemēram, par izmirstošajiem Latgales laukiem, pamestajām mājām u.tml. Fotogrāfs Reinis Fjodorovs savukārt nesaskata tajā problēmu. Viņaprāt sabiedrībai ir jādod to, ko tā vēlas redzēt nevis par katrām varītēm jāturas pie standartiem. Pirms laika digitālo fotogrāfiju neviens pat negribēja atzīt kā mākslas foto, tagad uzskati ir mainījušies. Jo mainās tehnika, cilvēku uztvere un arī pieprasījums.

Fotogrāfs Aivars Liepiņš uzskata, ka „ no fotogrāfijas nevajag taisīt rosolu. Nevajag uzspiest visiem ēst rosolu. Salona fotogrāfija, dokumentālā, preses fotogrāfija – katra saglabā savu nišu. Mainās iekšienē, bet saglabā savējo nišu”. Te izvērtās diskusija par Latvijas dokumentālo fotogrāfiju. Vai tā ir zudusi?! Netiek fiksēti  ikdienas dzīves notikumi un problēmas sabiedrībā. Kādu redzēs šodienas Latviju cilvēki, kas skatīsies vecās fotogrāfijas pēc 50 vai 100 gadiem?

Ilmārs Znotiņš iezīmēja tendenci, kas tagad vērojama – daudzi amatieri mūsdienās ar labu aparatūru uztaisa diezgan skatāmus darbus un gatavi piedāvāt fotogrāfijas presei vai interneta ziņu portāliem publikācijai bez maksas. Kur lai paliek profesionālie fotogrāfi, kuriem fotogrāfija ir maizes darbs un kuri par kvalitatīvām un mākslinieciski augstvērtīgām fotogrāfijām grib samaksu? Pat tādos lielos pasaules izdevumos kā National Geographic vairs gandrīz nav štata fotogrāfu (esot tikai 2 agrāko 37 vietā), jo labus materiālus piedāvā fotogrāfi - frīlanceri .

Nenoliedzami fotogrāfija un konkrētā nozare attīstās, mainās, ievieš korekcijas, taču būtiski ir apzināties, kāda būs Latvijas fotogrāfijas vieta šajā globālajā ciemā, kas tagad veidojas. Vai tā būs kulšanās pa pašmāju „pīļu dīķi” ignorējot jaunās tendences, vai atkal cita galējība – latviskuma, Latvijas dabas, sadzīves, Latvijas cilvēku un to likteņu ignorēšana fotogrāfijā.

Fotogrāfs Ojārs Jansons uzsvēra, ka tomēr jaunajiem fotogrāfiem vajadzētu risināt Latvijas stāstus, nevis braukt un fotografēt ārzemes. Neviens nebrauks un nefotografēs Latviju, ja paši vietējie fotogrāfi to nedarīs. Ilmārs Znotiņš iebilda, ka tomēr prioritāte ir Latvijā dzīvojoši un strādājoši fotogrāfi. Un nav svarīgi, ko viņi bildē Latviju vai tālās zemes, galvenais lai fotogrāfija stāstītu.

Noslēgumā visi vienojās, ka galvenais kritērijs ir bilde, nevis fotogrāfa vārds. Fotogrāfs Juris Kalniņš zināja iebilst par konkursa noteikumiem (jāsaka, neesmu iepazinusies) un tajos atrunātajām autortiesībām. Taču organizators Ilmārs Znotiņš pastāstīja, ka piesaistīt fotogrāfus un panākt, lai tiktu iesniegti pietiekami daudz un daudzveidīgi darbi izvērtēšanai, nemaz nav tik viegli. Jautājums par šāda veida konkursu un izstādi nākošgad palika atklāts.

Man, kā klausītājai no malas, liekas, ka padarītais darbs konkursa sakarā, noorganizētā izstāde un diskusijas ir atzinības vērtas. Ļoti ceru, ka Ilmāram Znotiņam pietiks iedvesmas un darba spara arī nākamgad kaut ko tādu uzrīkot. Pilnībā piekrītu viņa apgalvojumam, ka fotogrāfus un arī skatītājus jāpieradina pie formāta un jāattīsta konkurss iekšienē. Lietderīgi ir gada garumā vērot un apkopot preses fotogrāfijas, lai redzētu tendences, diskutētu par tām un smeltos idejas . Tas ir arī veids, kā pamanīt un piesaistīt jaunos fotogrāfus. Žēl, ka pārējie divi šī gada atzinību ieguvēji - Zelma Brezinska kategorijā "Daba" un Lauris Vīksne kategorijā "Cilvēks" – nebija ieradušies uz tikšanos. Būtu bijis interesanti dzirdēt viņu pieredzi un domas par fotogrāfiju Latvijā.