Iespējams, šo grāmatu izvēlējos tieši provocējošo nodaļu apakšvirsrakstu dēļ, kas solījās pastāstīt, - kāpēc nekad nevajadzētu ļaut sev izmaksāt dzērienu; kāpēc nav jārespektē autoritātes; kāpēc jāatstāj mājās savas draudzenes fotomodeles; kāpēc labāk patīk izmantot nepareizu karti nekā vispār neizmantot karti; kāpēc saprātīgi cilvēki neapelē pie saprāta. Saistoši, vai ne?
Kolekcionēt sērkociņa kastītes un tirgot internetā, dibināt anomālo parādību pētniecības biedrību, izveidot ātrrakstīšanas mērīšanas rīku, veidot mākslas instalāciju no pārdegušām spuldzītēm utt. Reizēm, ieraugot kaut ko šādā veidā radītu, gribas iesaukties – kādas sēnes viņš ēdis?!
Katru rītu, ejot uz darbu, rokās nesu iedomātu baltu rožu klēpi. Atveru durvis, pasaku skaļi – Labrīt! – un domās katram pasniedzu vienu ziedu. Diena var sākties. Ārprāts, Jānis atkal nokavēja! Un man pāri nav palikusi neviena roze... Uzmetu viņam vienu stigru mirkli. Zinu, viņš to sajūt. Nu nē, galvenais nedusmoties, rītdien jābūt uzmanīgākai un jānes vienai rozei vairāk.
