Filma vietnē IMDb novērtēta ar gandrīz labi, respektīvi, ieguvusi samērā zemu vērtējumu. Tā, iespējams, arī varētu būt, ja vērtē no mākslinieciskā vai sižeta viedokļa. Taču piesaistīja pašas filmas ideja, kas ir vēl viens, jāsaka, gana ticams mēģinājums skaidrot, kas notiek ar cilvēka zemapziņu pēc nāves.
Iespējams, šo grāmatu izvēlējos tieši provocējošo nodaļu apakšvirsrakstu dēļ, kas solījās pastāstīt, - kāpēc nekad nevajadzētu ļaut sev izmaksāt dzērienu; kāpēc nav jārespektē autoritātes; kāpēc jāatstāj mājās savas draudzenes fotomodeles; kāpēc labāk patīk izmantot nepareizu karti nekā vispār neizmantot karti; kāpēc saprātīgi cilvēki neapelē pie saprāta. Saistoši, vai ne?
Filmas „Amaya”, skatīšanās laikā sajūtas var nosacīti iedalīt trijās daļās: sākumā ārkārtīgi reālistisks vides un cilvēku attiecību attēlojums, sižeta un personāžu ieskicējums; tad austrumu kultūrai raksturīgas smalkas gandrīz netveramas, bet simboliskas detaļas – lietus aiz loga, kas atspoguļojas Amayas sejā līdzīgi nerimstošām asarām, pulksteņa tikšķis, kas bezkaislīgi tik skaita uz priekšu cilvēka dzīves mirkļus, vēja dzirnaviņas, kuras šoreiz iekustina ventilators, nevis kalnu brīvais vējš u.tml.; visbeidzot smeldzīga nolemtības sajūta, skumjas, gandarījums, sāpes un mīlestība.
Muļķības, ka viss ir priekšnoteikts. Pats cilvēks izvēlas savu ceļu. Arī neveiksmes, kas piemeklē, jau iepriekš slēpjas cilvēka galvā - prātā, atmiņās, pārdzīvojumos. Katru mirkli, sekundi, minūti cilvēks izvēlas – rakstīt vai nerakstīt, aiziet vai palikt, uzsmaidīt vai rādīt īgnu seju. Pēdējais rada izmaiņas ne tikai sevī, bet arī apkārtējos cilvēkos, kas tevi redz un uztver tieši tādu, kādu tajā mirklī sevi parādi.