Filma The Discovery (2017) – versija par dzīvi pēc nāves
Filma vietnē IMDb novērtēta ar gandrīz labi, respektīvi, ieguvusi samērā zemu vērtējumu. Tā, iespējams, arī varētu būt, ja vērtē no mākslinieciskā vai sižeta viedokļa. Taču piesaistīja pašas filmas ideja, kas ir vēl viens, jāsaka, gana ticams mēģinājums skaidrot, kas notiek ar cilvēka zemapziņu pēc nāves.
Filma sākas ar nejaušu zinātnieka Tomasa Harbora dēla Vila tikšanos ar sievieti, kura dodas uz salu, lai izdarītu pašnāvību. Kā vēlāk Vils uzzina, sieviete ir zaudējusi piecgadīgo dēlu, kurš noslīcis jūrā, jo viņa uz pāris minūtēm ir aizsnaudusies pludmalē. Sievietes bēdas, vainas apziņa, iekšējās sāpes šķiet neizturamas. Viņa it kā ir pilnībā zaudējusi spēju just, paust emocijas. Esošā pasaule vairs viņu nesaista.
Pasaule zina zinātnieka Tomasa Harbora atklājumu par to, ka dzīve pēc nāves eksistē. Tūkstošiem cilvēku visās pasaules malās izdara pašnāvības noticējuši šim atklājumam un cerībā, ka dzīve pēc nāves būs daudz labāka nekā esošā. Bet, vai viss ir tik vienkārši?
Lai pamatotu savu atklājumu un gūtu nepagāžamus pierādījumus pēcnāves dzīvei, Tomass ar abiem dēliem un Vila sastapto sievieti, kuru viņš atturējis no pašnāvības un kura tagad ir kļuvusi par zinātnieku komandas daļu, nozog no morga līķi un pieslēdz ierīcei, kura nolasa cilvēka zemapziņu un ieraksta tās atspoguļotos notikumus.
Eksperiments izdodas. Viņi iegūst melnbaltu filmu, ko sākotnēji maldīgi uztver kā mirušā atmiņas par notikušo – reāla vieta, sieviete, situācija. Kad viņi sāk pārbaudīt faktus un vēlreiz rūpīgi noskatās ierakstu, saprot, ka tās gluži nav atmiņas – tas, kas piedzīvots. Drīzāk tā ir cita paralēlā realitāte. Tas, kas varēja notikt, bet nenotika, jo cilvēks bija pieņēmis citu lēmumu.
Zinātnieki nonāk pie secinājuma, ka katra cilvēka dzīvei ir neskaitāmas variācijas. Turklāt katram ceļā ir lūzuma punkti, diezgan būtiski lēmumi, kas pavērš dzīvi vienā vai otrā virzienā. Tieši šajos lūzuma punktos veidojas vairākas realitātes, kuras jāizdzīvo atkal un atkal līdz pārej nākamajā līmenī. Pāriet nākamajā līmenī var tikai izmainot esošo realitāti.
Filmā tas parādīts sižetā, kad Vils citā savas dzīves versijā, pastaigājoties pa pludmali, ierauga jūras krastā spēlējamies mazu piecgadīgu puisēnu, kuru viļņi vairāk un vairāk ierauj jūrā. Viņš satver puisēnu un praktiski izglābj no noslīkšanas. Piesteidzas sieviete, kura blakus esošajā kāpā bija aizsnaudusies. Uz brīdi Vilam liekas, ka viņi viens otru ir pazinuši, taču esošajā īstenībā redz pirmo reizi. Viens aplis noslēdzies, viņš pāriet nākamajā līmenī. Viņi nekļūst tuvi, viņi neiemīlas, nepaliek kopā, bet Vils izglābj mazā puikas dzīvību. Sieviete nedomās par pašnāvību, viņi nesatiksies uz prāmja, kas peld uz salu.
Zināma atbilde déjà vu efektam jeb cilvēka psiholoģiskajam stāvoklim, kad ir sajūta, ka viņš jau ir bijis tieši šādā situācijā pirms tam. Jau pārdzīvotais, kas vēl būs nākotnē. Paliek atklāts jautājums, cik daudz mēs varam tikt klāt savai zemapziņai, lai atcerētos savas dzīves citus variantus? Cik daudz ir iespējamu restartu līdz mēs izdarām (gribas teikt “pareizo”) izvēli, kas ļauj pāriet nākamajā līmenī? Vai mēs satiekam vienus un tos pašus cilvēkus (vienas un tās pašas dvēseles)?
Laba filma, kaut vai tāpēc, ka liek uzdot daudz jautājumu. Iesaku noskatīties.
komentāri