Florencē jeb Firenze, kā tiek norādīts uz ceļa zīmēm, ieradāmies siltā un saulainā dienā. Neskatoties uz to, ka bija jau oktobra pēdējie datumi, varēja droši iztikt bez virsjakas. Kā jebkurai vietai, arī Florencei ir ticējumi. Viens no tiem ir bronzas cūkas šņukura paberzēšana.
Izdzirdot vietvārdu Piza, noteikti pirmā asociācija ir tornis, kas ievērojami sagāzies uz vienu pusi. Tagad tas no iekšpuses nostiprināts tā, ka mazām tūristu grupām ļauts uzkāpt 56m augstā zvanu tornī. Vijīgi akmens pakāpieni, kas neļauj atpūtināt elpu, ved augšup, līdz nonāc skatu laukumā, no kura paveras skats uz visu Pizas pilsētiņu.
Šovasar labas sakritības dēļ uz Līgo svētkiem iekrita veselas piecas brīvas dienas, tāpēc radās izdevība aizceļot uz Turciju, šoreiz ar „Impro” ceļojumu aģentūru. Pēc pēdējā brauciena ar autobusu pa Eiropu, sapratām, ka autobusa ceļojumi vairs nav mums piemēroti, jāsāk pārvietoties pa gaisu. Jau 23.jūnija vakarā divvientulībā dzērām alu/ vīnu viesnīcas terasē Stambulā un noraudzījāmies uz daudzo kuģīšu uguņu apspīdēto Marmora jūru.
Laiks tiešām mūs lutināja un dažās dienās varējām redzēt diezgan daudz no Parīzes, no slavenākajām vietām un arhitektūras šedevriem. Tad nu īsumā izstaigāsim vēlreiz Parīzes centra rajonus. Ja pajautā nosaukt Parīzes simbolu, tad vairākums noteikti min Eifeļa torni. 320m augstais tornis 1889.gadā tika uzcelts Pasaules izstādei un būtībā vēlāk bija paredzēts nojaukšanai. Bet nu, tā popularitāte bijusi tik liela, ka tornis stāv un funkcionē līdz šai baltajai dienai.
Pagājušā gada rudenī pabijām Spānijā tikai neilgu brīdi, aptuveni 2-3 dienas, caurbraucot uz Portugāli un atpakaļ. Ceļojām ar tūrisma autobusu no firmas „Fēnikss” (starp citu nevienam neiesaku šo operatoru – pirmo reizi dzīvē tā „ieberzāmies”). Rudenīgais laiks – retie saules stari, ik pa brīdim mirgojošs sīks lietutiņš, migla – nebija īsti tie labākie sabiedrotie.