Stambula – divu kontinentu karaliene: lidojums, mošejas

Šovasar labas sakritības dēļ uz Līgo svētkiem iekrita veselas piecas brīvas dienas, tāpēc radās izdevība aizceļot uz Turciju, šoreiz ar „Impro” ceļojumu aģentūru. Pēc pēdējā brauciena ar autobusu pa Eiropu, sapratām, ka autobusa ceļojumi vairs nav mums piemēroti, jāsāk pārvietoties pa gaisu. Kā nekā 6101km no Rīgas līdz Stambulai nav nemaz mazs gabaliņš, turklāt vieglāk pārvarams ērtā sēdeklī un tikai 3 stundās.

Patīkami pārsteidza Turkish Airlines serviss (skat. foto galerijas1.-4.attēlos). Spilventiņi, kurus varēja pabāzt zem auss, ja bija vēlme nosnausties. Sātīga bezmaksas ēdināšana ar dažādiem dzērieniem pēc izvēles – kafija, tēja, sulas, limonādes, vīns. Vēl plus riekstiņi našķoties. Par lidojuma gaitu informēja paceļamie un nolaižamie monitori, kas piestiprināti pie griestiem. Varējām digitālajā kartē vērot, kā lidmašīna šķērso dažādu valstu gaisa telpas, laižas pāri Melnajai jūrai, sasniedz ātrumu maksimāli 850km/h un paceļas 11 900m augstumā.

Līdz lidostai jeb, pareizāk sakot, līdz stāvvietai braucām ar samu ērto, mīļo Volvo. Izmantojām „Park&Fly” pakalpojumu, novietojot auto stāvvietā, no kuras bezmaksas ērts mikrobusiņš aizveda un vēlāk atveda no lidostas. Uz piecām dienām tas prieks izmaksāja LVL12,50 (t.i., 2,50 par diennakti). Nedomāju, ka ar taksometru tas būtu lētāk, ja ne divtik dārgāk. Vārdu sakot, viss notika fix und fertig.

Jau 23.jūnija vakarā divvientulībā dzērām alu/ vīnu viesnīcas terasē Stambulā un noraudzījāmies uz daudzo kuģīšu uguņu apspīdēto Marmora jūru. (5.attēls) Apmetāmies Ikbal de Luxe Hotel četru zvaigžņu (no kurām vienu droši var prātā ņemt nost)viesnīcā. Kaut gan istabiņā bija viss – televizors, barčiks, dušas telpa ar šampūniem, ziepēm, dvieļiem, fēnu u. tml. , tomēr pati telpa bija slikti vēdināma, ar ārkārtīgi šauru lodziņu, kurš veda uz tikpat šauru iekšpagalmu ar sarindotām atkritumu tvertnēm. Neskatoties uz kondicionieri, naktī varēja vai smakt nost no bezgaisa. Bezmiegs ļāva noklausīties 4:00 pa pavērto lodziņu no tuvākās mošejas nākošo savdabīgo saucienu uz lūgšanām. Nākamajās naktīs pieradām, jo nogurums bija pārāks par stāvošo gaisu.

Otrās dienas rītā grupas vadītājs mūs iepazīstināja ar turku gidu Ibrahimu (9.attēls), kas turpmākās dienas vadāja pa dažādām ievērības cienīgām vietām, stāstīja faktus no vēstures, ieteica „туда ходи, туда не ходи- разденут”.

Stambula skaista un ārkārtīgi liela pilsēta (~ 13 miljoni iedzīvotāju). Agrāk ir bijusi galvaspilsēta gan Bizantijas, gan Osmāņu impērijai, tagad lielākā pilsēta Turcijā un vienā no lielākajām Eiropā. Vēsturiski pazīstama kā Bizantija, Konstantinopole, no 1453.gada – Stambula jeb İstanbul. Pilsēta atrodas vienlaicīgi divos kontinentos Eiropā un Āzijā. Abas daļas savieno tilti pār Bosfora jūras šaurumu, pa kuru mums ceturtajā dienā bija arī ekskursija ar mazu kuģīti.

Arhitektūrā saskatāmās Romas impērijas pēdas, aplūkojami bizantiešu mākslas darbu paraugi, kā arī daudzās mošejas. Kā nu ne, jo lielākā un valdošākā reliģija šeit ir musulmanisms. Tās arī galvenokārt vilināja, jo tik maz par to zināms un kur nu vēl būts. Apmeklējām sultāna Ahmeta I jeb Zilo mošeju (10.-26.attēlos) ar sešiem minaretiem jeb garajiem šaurajiem tornīšiem, uz kuriem mūsdienās izvietoti skaļruņi, lūgšanu laika un aizgājēju pasludināšanai. Agrāk no torņiem aicināja imāmi tikai ar savas balss skaļuma diapazona palīdzību, izdziedādami attiecīgo tekstu.

Mošejai ir it kā divas vienlīdz lielas daļas – pagalms un iekštelpas. Pagalmā parasti izvietota apmazgāšanās strūklaka. Jo musulmaņiem ir rituāls piecreiz dienā atbildot uz aicinājumu no mošejas lūgties, nostājoties ar seju virzienā uz Meku, kā āri apmazgāties – nomazgāt kājas, rokas, seju. Iekšpusē varējām ienākt tikai novelkot apavus, jo visa mošejas iekštelpa ir noklāta ar mīkstu un pēdām patīkamu paklāju. Pie ieejas apavus varēja ielikt tam paredzētos maisiņos un paņemt līdzi. Turpat arī varēja izlasīt noteikumus angļu valodā, kā pienākas ģērbties un kā uzvesties tūristiem mošejas iekštelpās. Ja agrāk sievietes varēja ienākt tikai garos svārkos un lakatā, tad tagad nosacījumi palikuši demokrātiskāki – galvenais, lai nebūtu pliki pleci un svārki vai bikses, kas sniedzas labu gabalu pāri ceļgaliem.

Iekšpusē greznas izrakstītas flīzes. Altārgleznu kā tādu nav, jo ticība aizliedz atspoguļot sejas, cilvēku zīmējumus, bet ir Allāha (labajā pusē) un pravieša Muhameda (pa kreisi) hieroglifi uz lielām apaļām virsmām. Aiz tiem pa kreisi rindā seko sultānu hieroglifi.

Lūgšanu vietā, aiz žodziņa var iet tikai vīrieši un zēni pēc apgraizīšanas. Sievietēm atvēlēta vieta pie ieejas. Ibrahims paskaidroja tas tāpēc, lai vīriešu domas lūgšanas laikā, ieraugot sievietes aprises, nenovirzītos un neaizklīstu neceļos. Kā saka, pa tālāk no grēka. Par tām apgraizīšanām ir tā, ka parasti veic zēniem 6-7 gadu vecumā, nevis uzreiz pēc dzimšanas, jo tas notikums esot īpašs un to ir jāatceras. Pēc procedūras katrs puika tiek ietērps svinīgā sultāna tērpā (37.attēlā) un ģimene nosvin šo notikumu.

No mošeju minaretiem paziņo arī par aizgājējiem. Turklāt parasti glabā diezgan ātri pēc miršanas, tā ka tālākie radinieki dažbrīd pat nespēj ierasties uz bērēm. Aizgājēju uz kapiem pavada tikai vīrieši, sievietes paliek mājās, kur septiņas dienas pēc kārtas notiek lūgšanas. Mirušo pēc musulmaņu tradīcijām aprok, nekad nekremē. Turklāt zārks domāts tikai līķa pārvešanai, nevis apglabāšanai. Mironi ietin baltā audumā un aprok. Pieminekli uzstāda pēc 52 dienām, nevis pēc 40, kā pieņems kristietībā.

Pabijām vēl vienā mošejā (Yeni Mosque - 27.-34.attēlos) pie Ēģiptiešu tirgus, kuru bija apsēduši baložu pūļi. Pārējās aplūkojām no ārpuses.

Savdabīga būve ir Sv.Sofijas katedrāle (38.-75.attēlos), kur pārklājas bizantiešu arhitektūra (pati baznīca celta 532.g. m.ē.) un osmaņu mākslas stils, jo 15.gs. šo baznīcu pārvēta par mošeju, ar prāvu apmetuma slāni aizzieķējot zeltainās bizantiešu mozaīkas. Mūsdienas šeit tikai muzejs, daudzviet apmetums notīrīts un atklāti apmeklētāju apskatei vecākie slāņi. Te ārpusē apskatāma bizantiešu frīze ar aitu attēliem, zeltā klātas mozaīkas ar Kristus un imperatora Konstantīna un viņa sievas Zojas attēliem.

Interesanti, ka pie ieejas gan Sofijas katedrālē, gan Topkapi pils kompleksā ir metāla detektori, atsevišķi tiek skenētas somiņas un ienācēji. Ieejas biļetes muzejos skaisti noformētas ar krāsainu foto, hologrāfijas zīmi un svītru kodu, kuru skenē pie caurlaides punkta.

Katedrālē ir stabs ar zelta nopulētu caurumu, kurā jāiebāž īkšķis un bez atraušanas jāapgriež plaukstu pa 360 grādiem, tad iedomātā vēlēšanās piepildīsies. (45.attēls) Šeit ir arī durvis, pie kurām var pieklauvēt gan pie elles vārtiem, gan pie paradīzes vārtiem. (73.-74.attēli) Ēriks pieklauvēja pie pareizajiem! :)