SPĀNIJA – caurbraucot – I daļa

2008.gada oktobris

Pagājušā gada rudenī pabijām Spānijā tikai neilgu brīdi, aptuveni 2-3 dienas, caurbraucot uz Portugāli un atpakaļ. Ceļojām ar tūrisma autobusu no firmas „Fēnikss” (starp citu nevienam neiesaku šo operatoru – pirmo reizi dzīvē tā „ieberzāmies”). Rudenīgais laiks – retie saules stari, ik pa brīdim mirgojošs sīks lietutiņš, migla – nebija īsti tie labākie sabiedrotie. Autobusā reāli trūka gaisa. Sāku pārdomāt, ka laikam tas būs pēdējais ceļojums ar tūrisma autobusu tādus gaisa gabalus (kopumā 1100km garš pārbrauciens).

Agrāk šādus braucienus uztvēru kā iespēju paslinkot, palasīt kādu tikko iegādātu un līdzpaņemtu grāmatu vai vienkārši truli blenzt pa logu un pārdomāt daudz ko. Šoreiz bija citādi, daudz kas kaitināja. Bezdarbību sajutu kā neauglīgu, neradošu periodu. Toties guvu priekš sevis atziņu – uz augstāku latiņu ir vieglāk tiekties un kāpt, to pavada azarts, ambīcijas, godkāre. Nolaist zemāk savas prasības pret cilvēkiem, vidi, komfortu un ērtībām – tas prasa zināmu gribasspēku, apņēmību, arī gudrību, lai neieslīgtu īgnumā. Un šī doma nav attiecināma tikai uz šo braucienu vien, bet uz absolūti visu – attiecībām, karjeru, apģērbu, kafiju utt.

Nu jau vakarpusē iebraucām pirmajā pa ceļam esošajā pilsētā BURGOS, lai apmeklētu trešo lielāko katedrāli Spānijā un paklaiņotu pa vecpilsētas ieliņām. Bija samērā drēgns, tikai +6 C.

La Cathedrale de Burgos tiešām iespaidīga, gan savos apmēros, gan mākslas un kultūras vērtību glabātuves nozīmē. Esot celta un pārbūvēta no 13. – 19.gs., ar bagātīgu ieejas durvju rotājumu. Ieejas biļete vienam apmeklētājam izmaksāja 3EUR, kaut gan izskatījās, ka ar patiesa dievlūdzēja sejas izteiksmi varētu apmeklēt katedrāli arī bez maksas.

Griestu velvju plašums, masīvo debesīs tiecošos kolonu varenība un altāru bagātīgais zeltījums neaprakstāms.

Blakus daudzajiem garīdzniekiem, vienā no katedrāles zālēm apbedīts spāņu nacionālais varonis Sids ar savu iemīļoto.

Tā kā ceļojot pa Eiropu esam apmeklējuši ne mazums baznīcu, tad dažas detaļas šajā katedrālē likās atšķirīgas un savdabīgas. Piemēram, ikonas, kurās jaunava Marija tērpta spilgti sarkanā tērpā, pretēji baltam un debeszilam. Kā arī katedrāles lūgšanu telpa ar daudzajiem spoguļiem, novietotajiem abās pusēs no svētbildēm, kas izkārtotas vienmērīgi gar sienām.

Apliecinājumam, ka Spānija ir izsenis jūrasbraucēju lielvalsts, katedrālē uz paaugstinājuma stāv eņģelītis ar nozvejoto zivteli. :) Turklāt citas telpas griestu zīmējumā viegli sazīmējami mūsu pašu labi atpazīstamie auseklīši.

Veldzējuši dvēseli garīgā ēdienā, devāmies nobaudīt kaut ko arī vēdera priekam. Interesants atklājums un pirmā pieredze izrunāt ēdienu nosaukumus spāniski bija Cervecerias La Mejillonera. Tur nobaudījām kalmāru gredzenus, grilētus astoņkājīšus un mīdijas vāciņos (sorry, ja kādam sametās nelabi, bet mums dikti garšo jūras veltes) ar balto miltu mērci, klāt piekožot baltmaizi, kas bagātīgi apgrauzdēta ķiplokos. Mīdiju porcija saucās Marimero, to atceros pavisam skaidri, jo centos izrunāt pēc iespējas līdzīgi latīņamerikāņu seriālos sadzirdētajai izrunai. Dīvaini, bet saprata. :)

Vispatīkamākais pārsteigums todien bija naktsmājas kādas Spānijas mazpilsētas tuvumā, kuras autobusa vadītāji pēc stundas ilgas maldīšanās tomēr ap 23:00 atrada.

Tas bija motelis iekārtots senatnīgā stilā ar kaltiem smagnējiem durvju slēdžiem, koka logu aizvirām, laternām, akmens sienām un koka dēļu grīdām. Viesnīca būvēta nosacīti nesen 1976.gadā, bet reti ieturētā stilā. Mēs jokojoties to nosaucām par templiešu cietoksni, jo ģerbonī, kas bija redzams visur sākot ar atslēgu, galda salvetēm, vannas istabas dvieļiem, rotājās T burts ķēdēs ieskauts kā vairogs. Moteļa nosaukums arī daudznozīmīgs – Temple Pradorrey.

Neskatoties uz vēlo pusnakts stundu laipnais bārmenis atļāva mums nobaudīt gan cerveza (alus), gan vino tinto (sarkanvīns).
Ceļotājiem un interesantiem viesnīcas koordinātes –

Motel Temple Pradorrey

Cha. N-VI Madrid-Coruna, km.329,

24700 Astorga (Leon),

telf.987 615 729.