Šobrīd britu zemes gabaliņš, kas savieno Vidusjūru ar Atlantijas okeānu, taču šķiet ar gana neatkarīgu dzīves ritmu, savu karogu un Lielbritānijai neierasto transporta kustību pa labo ceļa pusi. Jau kopš seniem laikiem gana iekārojams zemes pleķītis, jo pat mūsdienās Spānija nebeidz cerēt atgūt to savā īpašumā.
Pirms devāmies Spānijas virzienā, tomēr izlēmām aizbraukt uz tālāko Portugāles dienvidu ragu, kas ietiecas uz rietumiem okeānā. Kartē uzietās klints un bākas Cabo de São Vicente nosaukums solīja kaut ko labu. Tā arī bija, taču mirkli pirms šī raga mēs uzdūrāmies vienai fantastiski skaistai pludmalei Praia do Beliche, uz kuru nolaisties vajadzēja pa gana stāvu pakāpienu taku.
Pirms stāstu par citu zemju pazemi, domāju, ka jāuzraksta par pazemi tepat Vidzemē. Pieļauju, ka dažās no šīm smilšu alām jūs jau esat pabijuši, bet citas rakstā pieminētās vietas būs patīkams atklājums. Jebkurā gadījumā labprāt padalos ar iespaidiem no vienas dienas izbrauciena un nostaļģiju pēc jaunības vingruma, kad ikvienā zemes caurumā nebija grūti nedz ielīst, nedz izlīst, nedz apgriezties desmit reiz ar savu asi.
Ar to apliecinu, ka jūs esat bijuši, uz Roka raga Sintras apgabalā, Portugālē, pašā Eiropas kontinenta rietumu punktā, pašā pasaules malā, „kur beidzas zeme un sākas okeāns”, kur ticības, mīlestības un piedzīvojumu gars pamudināja portugāļu karavellas doties ceļā, lai meklētu jauno pasauli."