Ceļojuma dienasgrāmata. 11.diena. Gibraltārs
Šobrīd britu zemes gabaliņš, kas savieno Vidusjūru ar Atlantijas okeānu, taču šķiet ar gana neatkarīgu dzīves ritmu, savu karogu un Lielbritānijai neierasto transporta kustību pa labo ceļa pusi. Jau kopš seniem laikiem gana iekārojams zemes pleķītis, jo pat mūsdienās Spānija nebeidz cerēt atgūt to savā īpašumā.
Tas tiešām ir neliels zemes pleķītis, kura teritorijas lielāko daļu aizņem iespaidīgā Gibraltāra klints. Blīvi apdzīvots ar šaurām un strauji augšup un lejup ejošām ieliņām. Braukšana pa tām bija zināms izaicinājums. Taču neskatoties uz kompakto izmēru (tikai virs 6 km2), Gibraltāram ir sava lidosta, kur izlidošanas josla izpaužas kā plata iela pāri kurai ikdienā plūst satiksme, bet kad plānota lidmašīnas pacelšanās, autotransporta satiksmi uz brīdi apstādina.
Pēc portugāļu un spāņu valodām dzirdi spēji pārsteidza angļu mēle. Tāda īsa pārslēgšanās uz lingvistisko realitāti, kuru pat saproti. Redzēt te noteikti vajag divas lietas - kalnu, kurā uzbraukt ar trošu tramvajiņu, un talāko Eiropas D punktu, no kura ar neapbruņotu aci var redzēt Āfrikas krastus un kalnu otrpus jūras šauruma ar savdabīgo nosaukumu - Jebel Musa.
Gibraltāra kalnā izvietojies parks ar pastaigu takām. Šis parks kalna galā ir vienīgā vieta Eiropā, kur dzīvo savvaļas pērtiķi — magoti. Esot ticējums, ka Gibraltārs piederēs britiem tik ilgi, kamēr dzīvs būs kaut viens no šiem pērtiķiem. Pērtiķēni ir gana izveicīgi, labprāt uzlec uz tūristu kamiešiem, tā liekot satrūkties ne pa jokam, vai arī nemanot pielavās, lai veikli nočieptu iekārotu lietiņu - saules brilles, somiņas, platmales u.tml.
Augšā prātam vienā mirklī neaptverams plašums, vairāk nekā 400m virs jūras līmeņa. Skaisti. Ievērtējiet foto! ;)
komentāri