Stāsts ir par Johann Sebastian Bach skaņdarbu Orķestra svītu Re mažorā, kas tika uzrakstīta laika posmā no 1717.gada līdz 1723.gadam un bija domāta vācu apgabala Köthen firsta Leopold galmam.Komponista dzīves laikā skaņdarbs pelnīto vērību neieguva. Tas atdzima tikai 19.gs., pateicoties kādam vācu vijolniekam. Piedāvāju noklausīties skaņdarbu vijolnieces Sarah Chang izpildījumā, kas, manuprāt, ļoti smalki nodod klausītājiem ģēnija dvēseles pārdzīvojumu vēstījumu.
Burtiski tikai stundu atpakaļ atgriezāmies no drēgnās, nu jau rudenīgās Jūrmalas, kur Dzintaru koncertzālē notika LNSO pirmās vijoles Raimonda Ozola koncerts „Ienāc manā pasaulē". Tas sapulcināja pilnu zāli ar klausītājiem, ieskaitot prezidentu ar kundzi. Koncerts sastāvēja no divām daļām: pirmā – tāda liriska un mierīga, otra – dinamiska, krāšņa un daudzveidīga.
Kāds mans paziņa reiz teica, vijole ir instruments, kurš vienlaicīgi var gan būt jautrs, gan skumjš. Katrā ziņā neviennozīmīgs instruments. Vai nav lielāks murgs par gammā, ko spēlē uz vijoles (pie tam „netīri”)? Un vai nav lielākā bauda klausīties Vivaldi vai Ungāru rapsodiju?