Svētā Valentīna diena un Valentīndienas tradīcijas

14.februārī svin Svētā Valentīna dienu, jeb Valentīndienu. Bet, kas tad īsti ir bijis Svētais Valentīns, kuru tagad dēvē par visu mīlētāju aizbildni jeb patronu?

Valentīndienas izcelsmes vēsture, kā arī ziņas par pašu Svēto Valentīnu ir visai neskaidras un neprecīzas, tomēr zināms, ka šī diena apvieno gan Senās Romas, gan kristīgās pasaules tradīcijas.

Viena no leģendām vēsta, ka Valentīns bijis Senās Romas priesteris. Kad imperators Klaudijs II (m. ē. 3. gadsimts) secināja, ka neprecēti vīrieši ir labāki karotāji nekā tie, kam ir sieva un ģimene, viņš aizliedza jauniem, neprecētiem vīriešiem precēties. Tas taču bija milzīgs daudzums potenciālo karotāju! Priesteris Valentīns, kas saprata šā lēmuma netaisnīgumu, nepakļāvās imperatora pavēlei un turpināja slepus laulāt iemīlējušos pārus. Kad Valentīna nepakļaušanos atklāja, Klaudijs piesprieda viņam nāvessodu.

Sv. Valentīns kādas baznīcas loga vitrāžā                          Sv. Valentīna pīšļi Romā Santa Marijas baznīcā

Citas leģendas vēsta, ka Valentīnu sodīja par mēģinājumu sarīkot kristiešu bēgšanu no romiešu cietumiem. Kā zināms, savulaik Romā kristiešus nežēlīgi vajāja un spīdzināja.

Vēl cita leģenda stāsta, ka Valentīns nosūtījis pirmo apsveikumu pats sev. Cietumā ieslodzītajam priesterim esot ļauts satikties ar kādu jaunu meiteni, iespējams, cietuma uzrauga meitu, kurā Valentīns iemīlējies. Pirms nāves Valentīns atstājis viņai vēstuli, ko parakstījis ar vārdiem: "Tavs Valentīns" - frāzi, kas tiek lietota kā paraksts Valentīna dienas apsveikumiem līdz pat mūsu dienām.

Kaut arī leģendas mēdz uzskatīt par neuzticamām, tās parāda priestera Valentīna simpātisko, varonīgo un – pats galvenais - romantisko tēlu. Tas nebūs pārsteigums, ka viduslaikos, īpaši Anglijā un Francijā, Valentīns kļuva par vienu no populārākajiem svētajiem.

Arī domas par to, kāpēc Valentīndiena jāsvin tieši februārī, dalās - vieni vēsturnieki apgalvo, ka tas saistāms ar priestera Valentīna nāvi aptuveni mūsu ēras 270. gadā, citi apgalvo, ka kristīgā baznīca savulaik nolēmusi šos svētkus pasludināt tieši februārī, tā mēģinot piešķirt kristīgu garu pagāniskajam Lupercalia festivālam.

Senajā Romā februāris bija oficiālais pavasara sākums, un uzskatīja, ka tas ir šķīstīšanās laiks. Mājās veica īpašus rituālus - iztīrīja putekļus, un visās telpās izkaisīja sāli un kviešus.

Lupercalia festivāls sākās februāra idās, 15. februārī. Tie bija auglības un ražības svētki, ko svinēja par godu Faunam, Senās Romas zemkopības dievam, un Romas dibinātājiem Romulam un Remam.

Festivāla sākumā Romas priesteru ordeņa Luperci biedri sapulcējās svētajā alā, kurā, kā vēstīja ticējums, vilcene jeb Lupa bija uzaudzinājusi Romas dibinātājus Romulu un Remu. Priesteri vispirms ziedoja kazu, kam bija jānodrošina ražība, un suni, kas simbolizēja šķīstīšanos. Tad zēni sagrieza upurētās kazas ādu sloksnēs, iemērca tās asinīs un tad viegli pātagoja ar asiņainajām sloksnēm gan sievietes, gan labības laukus. Romiešu sievietes neesot baidījušās no šīs pieskaršanās, jo tā nodrošinājusi lielāku iespējamību nākamajā gadā kļūt par māti. Kā vēsta leģenda, vēlāk svētku laikā visas Romas jaunavas ievietojušas zīmītes ar saviem vārdiem lielā urnā. Tad katrs pilsētas neprecētais vīrs izvilcis no urnas zīmīti ar kādas sievietes vārdu, tā izveidojot pāri nākamajam gadam. Šie nejauši izvēlētie pāri itin bieži arī precējušies.

498. gadā pāvests Gelasijs pasludināja 14. februāri par Svētā Valentīna dienu. Romiešu "pāru loteriju" pasludināja par nekristīgu un aizliedza ar likumu. Vēlāk, viduslaikos, 14. februāri uzskatīja par "Putnu pārošanās dienu", tā piešķirot Valentīna dienas idejai papildu romantiku.

Viens no pirmajiem avotiem (1412.g., Anglija), kur minēta Valentīndiena

Vecākais zināmais apsveikums Valentīna dienā eksistē vēl šodien - tā ir romantiska poēma, ko rakstījis Ažēnkoras kaujā gūstā kritušais un Londonas Tauerā ieslodzītais Orleānas hercogs Šarls savai sievai. 1415. gadā rakstītais apsveikums šobrīd ir apskatāms Londonā, Britu muzejā.

Anglijā Valentīndienu svin kopš 17. gadsimta. 18. gadsimtā vidū šī tradīcija nosūtīt mazas dāvaniņas vai ar roku rakstītas zīmītes strauji izplatījās starp visu kārtu mīlētājiem un draugiem. Viduslaiku Anglijā, Valentīna dienā, jaunieši izvēlējās arī savu „Valentīnu”. Vairāki jaunieši sanāca kopā un rakstīja uz papīra lapiņām meiteņu vārdus, sameta lapiņas cepurē un vilka katrs savu „Valentīnu”. Izvilktā meitene kļuva par vilcēja „Valentīnu” uz veselu gadu. Tas nozīmēja, ka bija jāvelta izvēlētajai meitenei sonetas, visur jāpavada, vārdu sakot uzvedās kā īsts kavalieris. Kā arī pastāvēja tradīcija bērnus ietērpt pieaugušo drēbēs un bērni staigāja no mājas uz māju un dziedāja dziesmas par Svēto Valentīnu.

Gadsimta beigās ar roku rakstītās zīmītes aizstāja iespiestas kartītes - tās kļuva plaši pieejamas, pateicoties drukas tehnoloģiju uzlabojumiem. Turklāt laikmetā, kad tieša jūtu izpausme tika uzskatīta par nepiedienīgu, drukāta kartīte ļāva paust jūtas, nepārkāpjot etiķeti.

Valentīndienas pastkartītes - 1910.gads – 1913.gads

Amerikā ar roku rakstītu "Valentīnu" sūtīšana aizsākās 18. gadsimta sākumā. Pirmās rūpnieciski izgatavotās Valentīna dienas kartītes Amerikā sāka tirgot Estere Houlenda 19. gadsimta 40. gadu vidū.

Pēc Amerikas Savienoto Valstu "Apsveikuma kartīšu asociācijas" datiem, katru gadu Valentīna dienā romantiski noskaņoti cilvēki nosūta 1 miljardu apsveikuma kartīšu, kas padara šos svētkus par otrajiem lielākajiem "kartīšu sūtīšanas" svētkiem gadā (Ziemassvētkos nosūta apmēram 2,6 miljardus kartīšu). Aptuveni 85% no kartītēm pērk sievietes.

Itālieši uzskata par savu pienākumu dāvināt šajā dienā savām iemīļotajām saldumus. Tāpēc arī šo dienu Itālijā dēvē par Saldo dienu.
Francūži savukārt ieviesuši mīlestības sūtījumus - četrrindes.

Somi 14. februārī dāvina viens otram dāvanas sirds formā, kā arī dāvina dāvanas mammām.

Japānā rīko konkursu par pašu skaļāko mīlestības apliecinājumu. Jaunieši kāpj uz tilta un pēc kārtas, no visa spēka, izkliedz visu ko vēlas savai otrai pusītei. Uzvarētājs iegūst balvu. Kā arī Japānā šī diena tiek dēvēta par Vīriešu dienu, jo lielāko daļu dāvanu saņem tieši vīrieši.

Dažās valstīs pastāv uzskats, ka pirmajam vīrietim, kuru sastapusi ceļā meitene, 14. februārī, ir pienākums kļūt par meitenes „Valentīnu”, pat neskatoties uz viņa vēlmēm.

Zināmu vietu Valentīnas dienā ieņem arī anonīmie sūtījumi, piemēram, apsveikuma kartītes neparakstītas un bez atpakaļ adreses, vai rakstītas ar kreiso roku. Tas ir tik noslēpumaini, ka diez gan bieži tiek sajaukta galva sūtījuma saņēmējam uz ilgu laiku, jo nevar atrast „vainīgo” sūtītāju. Bet pēc tradīcijas sūtītājs ir jāatrod, ja tic liktenim.

Viens no Valentīna dienas simboliem ir sarkanās rozes, kuras saskaņā ar antīku leģendu, parādījās pateicoties grieķu mīlestības un skaituma dievietei Afroditei. Afrodite steidzoties pie sava mīļotā Adonīsa, uzkāpa uz baltu rožu krūma un viņas dievīgās asinis pārvērta baltās rozes par sarkanām.

Izmantotie avoti:

http://www.varaviksne.lv/materiali/valentine/valentine.htm

http://virtuve.calis.lv/lielie-noslepumi/par-stilu/valentina-diena/

Vēl par šo svētku tradīcijām lasi -

http://en.wikipedia.org/wiki/Valentine%27s_Day

http://en.wikipedia.org/wiki/Lupercus