Imants Ziedonis R.I.P.

Nepaspēju izstāstīt savu teoriju par četru veidu cilvēkiem, kā vēl viens Dieva dotais aizgāja. Dieva dotie (un tur nav nekādas saistības ar kādu konkrētu reliģiju) ir talantīgi, apdāvināti, redz un jūt tālāk par citiem. Dieva dotie ir divu tipu, vieni, kuri tic savai iekšējai gaismai, un otri, kuri netic. Bet abu tipu dzīves misija ir nodot gaismu tālāk apkārtējiem. Vieni, kuri to izpilda, otri, kuri tā arī neatrod pareizo veidu, ceļu vai iespējas, kā to izdarīt. Acīmredzami, Ziedonis bija Dieva dotais un viņš ticēja savai gaismai. Īsti nezinu, vai šādi cilvēki aiziet no vecuma, slimības, negadījuma vai vienkārši ir sevi izrakstījuši, izrunājuši, izteikuši sausu.

Atceros, nu jau ļoti sen, vidusskolas literatūras profilkursa eksāmenā izvēlējos rakstīt par Imanta Ziedoņa „Taureņu uzbrukumu”.  Likās, tajā dzejoļu krājumā viss ir pateikts. Reti kuram latviešu dzejniekam vai dzejniecei piestāv vasara. Ziedonim piestāv. Viņš it kā bija ārpus jebkuras mentalitātes vai kanoniem. Apliecinājums tam kaut vai viņa izveidotais epifāniju žanrs. Nav robežu starp dzeju un prozu, nav taisnu līniju, viss zigzagveida, kustība tauriņveida.

Vakar, kad izskanēja ziņa, ka I.Ziedoņa vairs nav, Twitterī daudzi retvītoja kādu no viņa dzejas fragmentiem. Tas man patika. It kā viens aiz otra naksnīgajā pļavā iemirdzētos simtiem jāņtārpiņu.

I.Ziedoni bija grūti nosaukt par „mīļāko dzejnieku” vai „mīļāko rakstnieku”, jo „mīļākais dzejnieks” vai „mīļākais rakstnieks” vienmēr raksta vienā un tajā pašā konkrētā iemīļotā stilā, ar konkrētiem tēliem, iemīļotiem simboliem vai salīdzinājumiem. Ziedonis vienmēr pateica, ko jaunu un citādi. Tas vienmēr saistīja, bet nekad neļāva viņu ierindot kādā sarakstā vai piekārt kādu „tagu”. Reizēm likās, nu no kurienes viņš to visu ņem?! Bet skan, atskan, aizskan tālu tautās.

„Dziediet pie kapa. Ko jūs klusējat, dziediet! Viņš nedzird. Ne viņam. Dziediet, ne viņam aizejot, bet jums paliekot. Ne par skujām kapā, bet par to lapu galotnē. Sev, dzīvie! – jums dziesma ir vajadzīga, ne viņam.” (I.Ziedonis. Epifānijas)

Attēls: Kurta Fridrihsona zīmējums