Novembris ir īsts patriotisma un nacionālā lepnuma mēnesis, kad daudzi piesprauž pie mēteļa atloka sarkanbaltsarkano lentīti, iededz piemiņas svecītes par tēvzemes aizstāvjiem, svinīgos pasākumos dzied himnu un atceras vēstures notikumus. Tie nav tipiski apsveikuma kartīšu rakstīšanas svētki, taču dzeja noder arī šajos svētkos, Latvijas piemiņas dienā un dzimšanas dienā.
Rīts šodien bija saules pieliets. Laiks acīmredzami sliecas uz vasaras pusi. Īstā noskaņa pārslēgties no profesionālās literatūras darbam uz liriku. Un kāpēc lai tās nebūtu bengāļu dzejnieka Rabindranata Tagores vārsmas.
Uzrakstīt par Čaka „Mūžības skartajiem” pamudināja ekspozīcija Rīgas Mākslas telpā, kur šai tēmai diemžēl atvēlēta tikai viena maza istaba. Kaut par Čaka daiļradi, manuprāt, var pierunāt pilnu visu izstāžu zāli. Iepazinos ar dažiem interesantiem faktiem par poēmas tapšanu. No skolas laikiem (esmu atmodas bērns) visspilgtāk prātā stāv tieši Čaka uzrakstītais dzejojums – Sprediķis Piņķu baznīcā.
Par godu visu mīlētāju svētkiem nolēmu apkopot dzeju latgaliešu valodā. Izrādās nemaz tik viegli paveicams šis uzdevums nav. Latgaliešu dzejnieki labprāt rakstīja un raksta par tēvu zemi, valodu, dabu, māti, Dievu, bet, kad nonāk runa par jūtām, tad ir klusums vai tik tikko manāma pieskaršanās. It kā par to īsti ērti nebūtu runāt, it kā kārtīgam katolim nepienāktos un it kā neskanētu. Un tomēr ...
Decembris pieder Ziemeļniekam. Jau ir salnas, sniegs un pelēcīgums mijas ar bezjūtīgo balto, bet cilvēkiem vēl nav aizmirsies rudens dāsnums, ķirbju oranžums, ābolu sarkanums, kāpostgalvu apaļums. Vēl visa gana, visa papilnam un var svinēt saulgriežus. Ziemeļnieka dzeju var lasīt daudz, tā tik melodiska, bet … gribu atgādināt tikai vienu dzejoli, kas, manuprāt, ir pārlaicīgs.
Vācieša dzeju lasījām nevis omulīgi saritinoties dīvānā (kā bija ar Čaku), bet izejot ārā, rudenī, apsēžoties jau sarmas klātajā zālē, sajūtot jau griezīgo ziemeļu vēju gar vaigiem, pakavējoties vēl blāvajos, bet mīlīgajos rudens saules staros kā mātes glāstā. Aicinu to darīt arī Tevi!
Oktobris, protams, ir Čaks. Līdz kaulam rīdzinieks, urbānists, notekcauruļu un ielasmeitu apdziedātājs, pašpuika, nesaprastais mīlnieks ar sirdi uz trotuāra. Pieķēru sevi pie domas, ka man patīk lasīt dzejnieku dzīves laikā nepublicētos dzejoļus. Varbūt tāpēc, ka tie ir vispatiesākie, visatkailinātākie, nepiegludinātie. Nav izgājuši paša autora vai izdevuma redaktora cenzūru.
Šogad Baltā Nakts Sarkandaugavā noritēja tik aktīvi kā nekad agrāk. Interesentu un brīvprātīgo netrūka. Taču lielākais gandarījums pašiem sarkandaugaviešiem par to, ka rajons kļuvis par tādu radošo un aktīvo cilvēku pulcēšanās vietu, kuriem rūp vide, kurā dzīvo, un kuri vēlas vairot dzīvesprieku un atbildības sajūtu apkārtējos.
Sarkandaugavieši, Tvaika ielas braucēji un gājēji nu jau pāris nedēļas var vērot kā uz Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra sienas top zīmējumi. Pareizāk sakot, tie ir vārdi, burti, zilbes, kuras paskaidro melnbalti tēli – ziedi, putni, sejas.
Turpinot mood board jeb noskaņas kolāžas tēmu, radās doma, iedvesma paspēlēties un ietērpt vizuālos tēlos dienas, vietas un mirkļus, kas prasa pēc … patiesuma. Antracīts izsaka cilvēka patiesumu, tur dziļi iekšienē, un reizēm, tieši acīs – ārā. „Es mīlu tevi tumsas antracītā / Un laimes lietus noraudātos logos, / Un tagad – ne ar pirmo mīlestību – /Ar pēdējo, aiz kuras nav nekā.”
