Šo dienu nolēmām veltīt pastaigai gar jūru, kas atradās viena kvartāla attālumā no viesnīcas, kurā bijām apmetušies; šādiem tādiem pirkumiem un porcelāna muzeja apmeklējumam. Došanās uz pilsētas kartē noskatīto muzeju izvērtās par lielisku pastaigu rudenīgā parkā.
Ja agrāk brauciens uz citas valsts galvaspilsētu bija vesels notikumus, tad tagad tas līdzvērtīgs braucienam uz nosacīti netālu esošu pilsētu. Tā nu piektdienas vakarā pēc darba sēdāmies auto un ap pusnakti bijām jau Tallinā. Aptuveni 310 km un 4,5h ceļā. Nākamajā dienā uz Lennusadam Igaunijas Jūras muzeju, Olde Hansa un Viduslaiku spīdzināšanas instrumentu muzeju.
Šoreiz brauciena pa Igauniju galamērķis bija pilsēta rietumu piekrastē – Hāpsala jeb Hāpsalu (Haapsalu). Izvēlējāmies tās izslavētās dziednieciskās atmosfēras, skaistās senās koka ēku arhitektūras un jūras tuvuma dēļ.
Atceļā uz Latviju nolēmām izlaist loku pa Igaunijas D pierobežu, respektīvi, pa šoseju no Häädemeeste līdz Valgai, piestājot pa ceļam esošajās apdzīvotajās vietās un brūnajām zīmēm norādītajos apskates objektos. Pie apdzīvotas vietas Helme apskatījām Teitoņu ordeņa pilsdrupas. Atklājums bija Barklaja de Tolli mauzolejs.
Apmeklējām arī Pērnavas Jaunās mākslas muzeju, kas mani piesaistīja ar iepriekš tīmeklī aprakstītu ikvasaras notikumu - starptautisku aktu izstādi. Šogad bija 18.tāda veida izstāde ar nosaukumu „Vīrietis, sieviete un elektrība”. Izstādē apskatāmi darbi, kas izpildīti dažādās tehnikās – gleznas eļļā un akrilā, fotogrāfijas, skulptūras, audio un vizuālās performances.
Doma bija apmesties Igaunijas R piekrastē mājiņā ar skatu uz jūru, lai rītos atverot acis pirmais, ko ieraudzītu, būtu mierīgais jūras pelēkzilums. Uzgāju tīmeklī vietiņu ar nosaukumu „Kosmonautika”. Padomju laikos tā bija pazīstama kā leģendārais atpūtas centrs “Vzmorje”, kur atpūtās nopelniem bagātie zinātnieki un kosmonauti, arī pirmā sieviete-kosmonaute Valentīna Tereškova.
Godīgi sakot, galvenais iemesls, kāpēc vispār devāmies uz Tartu, bija zinātnes centra AHHAA apmeklēšana. Te ir ko darīt, pētīt, vērot gan pieaugušajiem, gan bērniem. Pirmie visus rīkus pat izmēģina vēl ar lielāku aizgrābtību un neviltotu prieku par atklājumu.
Atklājām Ulmales upurakmeni, pie kura kādreiz pulcējušies senči. Neviegli atrodama, ne tik mistiska vieta, kā pats akmens ar bļodas diametru ap 60 cm. Sakrājies ūdens izskatījās draudīgi melns. Kaut gan esot ticējums, ka tas ārstē, instinktīvi nebija vēlēšanās tajā iemērkt rokas.
Augusta sākumā nedēļas nogalē apmetām līkumu pa Zemgali, piestājot un apskatot dažas ievērības cienīgas vietas. Maršruts lielos vilcienos: Rīga – Jelgava – Tērvete – Bauska – Iecava – Rīga. Turpmāk sīkāk par dažiem pieturas punktiem un dažu labu interesantu faktu, ko uzzinājām.
Tas bija īsts atklājums priekš manis un patiess baudījums šovasar paplunčāties Aiviekstes HES aizsprosta pakājē un pastāvēt zem ūdens spiediena radītā spēcīgā ūdenskrituma. Turklāt Aiviekstes upe paredz ūdens priekus dažādu dziļumu piekritējiem, sākot no „ūdens līdz potītei” un beidzot ar „vairs nestāvu kājās”. Aiviekstes HES izrādās ir ne tikai gleznaina vieta, bet arī savulaik lielākā elektrostacija Latvijā.