Ja atvaļinājums tikai 2 dienas... III daļa

Tradicionāli vienā no vasaras nedēļas nogalēm dodamies divu dienu izbraucienā gar jūru. Šogad arī pa Kurzemi, bet šoreiz gar rietumu krastu. Maršruts (izsekošanai kartē): Rīga – Usma – Ugāle - Ventspils –Užava – Jūrkalne – Pāvilosta – Grobiņa - Rīga. Neskatoties uz meteorologu solītajiem +37C, laiks bija sutīgs, bet debesis apmākušās un svētdiena pagalam lietaina, vakarpusē pat tikai +20C, kas šī gada vasarā jau ir auksti. Bet nu visu pēc kārtas.

Piektdien pašā vakarā kopā ar lēni plūstošo mašīnu straumi Jūrmalas virzienā devāmies ārā no Rīgas, lai apstātos pie Usmas ezera, izpeldētos un pārnakšņotu. Usmas ezers pēc platības piektais lielākais ezers Latvijā, pēc ūdens tilpuma - otrs lielākais. Viducī visiem zināmā, kaut vai pēc M.Zīveres izpildītās dziesmas „Lūgums” (Aizved mani uz Morica salu)pazīstamā Moricsala. Ezera piekrastes pilnas ziedošām dzeltenām un baltām ūdensrozēm.

Sestdienas rītā pabrokastojuši un izlaiduši loku ar katamarānu pa Usmas ezeru, aizbraucām uz 5 km attālumā no Ventspils šosejas esošo mazo Usmas pilsētiņu. Atklājām jaunuzceltu Usmas baznīcu (1997-2007) (60.bilde). Tādu netipisku guļbūves ēku ar skaidu jumtu, kas neviļus asociējās nevis ar luterānismu, bet latvju dievturiem. Pie baznīcas liels zvans un aicinājuma plakātu, ka te esi gaidīts. Diemžēl durvis bija ciet.

Ceļā uz Ventspili piestājām Ugālē, kur iegājām Ugāles baznīcā, lai apskatītos smalkiem kokgriezumiem darinātās vecākās ērģeles (62.bilde) Latvijā (1699.-1701.g.). Diemžēl tikai nenācās dzirdēt. Tepat netālu pati Ugāles ērģeļbūves darbnīca, kur tagad Latvijā izgatavo ērģeles.

Kādu gabaliņu uz priekšu pa kalnā ejošu meža taku var uzkāpt Ugāles pilskalnā (65.-72.bilde) – 12.gs.kuršu apdzīvotā vietā. Neskatoties uz to pats Ugāles nosaukums nāk no lībiešu valodas un nozīmē „vieta, kur šalc”. 19.gs. vidū pēc Ugāles muižas baroneses fon Bēras vēlējuma pilskalnā tika izveidota barona ģimenes atdusas vieta. Tagad šeit vēl var saskatīt sūnām apaugušas trīs kapu plāksnes, uz kurām nojaušami dzimtas ģerboņi.

Jāsaka godīgi, pirms tam nebijām apskates vietas ieplānojuši un vadījāmies pēc laimīgas nejaušības, kā arī pēc brūnajām ceļa zīmēm, kas atzīmē ievērojamas vietas Latvijā. Arī šoreiz intuīcija un zīmes nepievīla. Ceļā uz Ventspili iegriezāmies pie vienas tādas zīmes mežā un pa līkumotu zemes ceļu aizbraucām pie „Velna beņķa” – Grīžu dižakmens. Izrādās, ka tas kādreiz bijis kuršu un lībiešu teritoriju robežakmens. Teika stāsta, ka tur sēdējis velns ar pātagu rokā un uzmanījis, lai kurši ar lībiešiem nekaro par zemi. Akmens patiešām grandiozs (augstums 3 m, garums ap 6 m)ar iedobi vidū. Liela gan tā vellam pakaļa bijuse. :)

Šīs dienas gala mērķis, protams, bija Ventspils, kas svinēja savu 720.gadadienu. Vienmēr esot šajā pilsētā esmu patīkami izbrīnīta par sakoptību, kas valda visapkārt un daudzajiem ziedu laukumiem. Jā, ziedu tajā dienā netrūka, visa Ostas ielas promenāde bija to pilna. Floristi no Latvijas un Baltijas sacentās ziedu kārtojumu daudzveidīgā. Tur gan varēja acis priecēt! Skatītāji balsoja par tīkamāko ziedu kompozīciju, berot pie šiltes ar mākslas darba nosaukumu un autora vārdu oļus. Kompozīcijas bija viena par otru skaistākas, tā ka balsošanas trauki ar oļiem bija pilni līdz malām un pāri.

Kā jau katros pilsētas svētkos bija amatnieku tirdziņš, skatuves, uz kurām uzstājās dziedātāji, dejotāji, vietējie un viesmākslinieki. Bergmanis plosījās, vadot spēkavīru sacensības. Neizpalika bez pingvīna figūriņas iegādes mūsu kolekcijai pie stikla pūtēja. Karstums pa dienu valdīja pamatīgs, bet uz vakaru jau riesās lietus mākoņi.

Svētdien ceļš veda aiz Ventspils uz Užavas pusi, kur beidzot atradām pāris gadus atpakaļ meklēto Užavas bāku. Kā nu ne, noslēpusies aiz priežu meža, kādus 3 km attālumā no pašas Užavas, neapdzīvotā vietā. Bāka uzbūvēta 1879.gadā, tās laterna atrodas 19 m augstumā.

Nolaižoties lejā no diezgan pastāva krasta, atklājām, ka te ir nomaļa, bet iecienīta atpūtnieku vieta, kas pretēji visām pārējām ir bez maksas un kā saka „pie dabas krūts”. Uzslieto telšu iemītnieki sarunājās gan latvju, gan leišu mēlē. Krasts nosēts ar dažnedažādas krāsas, formas un lieluma oļiem. Nevarēju atturēties no vilinājuma dažus nepārvest mājās. Patīk akmeņi no tādām dabas vitalitātes pilnām vietām, it kā ar akmeni līdzi paņemtu zemes un jūras spēku un neizsīkstošo enerģiju.

Smiltīs sastapām vietējo Užavas dabas lieguma iemītnieku – krāšņvaboli, kas gana pacietīgi gaidīja, kamēr to safotografē.

Nevarēja jau pabraukt garām tādai alus cienītāju ievērojamai vietai kā Užavas alus darītava, kur tikai šogad ir atvērts arī veikaliņš. Tur var iegādāt dažādus suvenīrus, alus krūkas, kā arī pašu alu par ļoti demokrātiskām cenām - 5 litru alus pudelīte arī izmaksāja tikai piečuku. Dažs labs tur jutās kā asarītis alus ezeriņā nokļuvis. :)

Iebraukt Jūrkalnē un papriecāties par stāvkrastu liedza pēkšņi uznākušas lietus. Taču dažus kilometrus aiz Jūrkalnes tomēr griezām uz jūras pusi, lai pabūtu vietā, kur desmitiem laivu ar latvju bēgļiem 1944.-1945.gadā devās uz Zviedrijas salu Gotlandi, lai izbēgtu padomju okupācijas režīmu. Attālums 170 km nebūt nav tāds maziņš, lai ar parastu laivu būtu drosme doties jūrā. Acīmredzot izmisums un bailes par savu un tuvinieku dzīvību bija lielāks. Tagad te uzstādīta dzelzs bura (tēlnieks Ģ.Burvis) ar piemiņas uzrakstu latviešu un zviedru valodā.

Piestājām, lai pārietu pāri vienam unikālam koka tiltam – Rīvas upes koka tilts. Kā zināms, ejot pāri tiltam pirmo reizi ir jāklusē un slepenībā kaut kas jāvēlas, tad noteikti piepildīšoties.

Devāmies tālāk un atklājām Ulmales (Pinnu) upurakmeni, pie kura kādreiz pulcējušies senči. Neviegli atrodama, ne tik mistiska vieta, kā pats akmens ar bļodas diametru ap 60 cm. Sakrājies ūdens izskatījās draudīgi melns. Kaut gan esot ticējums, ka tas ārstē, instinktīvi nebija vēlēšanās tajā iemērkt rokas.

Pāvilostā mūs sagaidīja pamatīgs negaiss ar pērkoņdārdiem un zibšņiem. Jūra bija reti pelēcīga. Nedz kāpēc Pāvilostu vienmēr biju iztēlojusies tieši tādu – skarbu vēju aprautu, kaut gan šogad šeit pabiju pirmo reizi.

Pirms Grobiņas pabijām pie Latvijas augstākā (4,3 m) laukakmens – Kapsēdes dižakmens. Akmens sašķelts divās daļās. 1. Pasaules kara laikā vācu karavīri akmenī iekaluši uzrakstu "Weltkrieg 1914 - 1916".

Jau krēsloja, tāpēc devāmies uz māju pusi, uz Rīgu. Kaut gan negaiss neļāva pilnībā izbaudīt visus jūras priekus, sanāca tik bišku pēdas iemērkt, kopumā brauciens bija izdevies, jo nu jau zinām vēl vairāk.