Cilvēki var būt ne tikai gudri vai negudri, bet arī drosmīgi/kautrīgi, kārtīgi/nekārtīgi, akurāti/pavirši, punktuāli/izklaidīgi un citām īpašībām apveltīti. Lai arī kā gribētos, lai novērtē jūs kā cilvēku, tieši kā cilvēku jūs arī novērtē. Nevis vērtē jūsu zināšanas, izglītību, izskatu vai komunikācijas prasmes, bet gan visu to kopā. Tikai katrs darba devējs katrai no šīm komponentēm piešķir savu nozīmīgumu.
Vērojot „lielo laika plānotāju” dienas ritumu, acīs krīt fakts, ka mazsvarīgi darbi nevis netiek darīti, bet gan tie tiek uzvelti „kādam”. Kādam, kurš, labākajā gadījumā, jūtas noderīgs darot šāda tipa darbus. Sliktākajā gadījumā – gluži vienkārši nevar pasūtīt dirst darba deliģētāju.
Mūsdienās valda pieņēmums, ka darba vietu jāmaina ik pēc pieciem gadiem, taču daudzi atzīst arī, ka darbs jāmaina nevis tad, kad pagājis noteikts laiks, bet tad, kad vairs vienkārši nevari palikt ilgāk tur, kur esi, respektīvi, vadoties pēc iekšējās izjūtas.
Kāds ir optimālais laiks, cik ilgi cilvēks var nostrādāt vienā darba vietā, lai nenonāktu līdz "izdegšanai" vai profesionālajai deformācijai? Respektīvi, cik ilgi var darīt diendienā vienu un to pašu darbu, nezaudējot iekšējo "uguntiņu"?
Mūsu darba vieta nav tikai galds ar krēslu vai bezpersonisks kabinets, bet gan vide, kur mēs pavadām praktiski lielāko apzināto dzīves daļu. Biroja darba vietā glabājam gan svarīgus dokumentus, gan ikdienas pierakstus, gan arī dažas personiskas lietas, kas var gan pastāstīt kaut ko interesantu par darbinieku, gan piesaistīt zināmu enerģiju.
Stāsts būs par personāžiem ar reālām laikmeta iezīmēm, dažādiem raksturiem un skatu uz dzīvi, skatu uz lietām, parādībām un informāciju. Šie varoņi, kā arī viss šis stāts nav gluži nejaušs izdomājums, bet gan asociācija, kas radās kādā semināra. Seminārā tika stāstīts par ikvienu skarošo tēmu – WEB 2.0.
Katru rītu, ejot uz darbu, rokās nesu iedomātu baltu rožu klēpi. Atveru durvis, pasaku skaļi – Labrīt! – un domās katram pasniedzu vienu ziedu. Diena var sākties. Ārprāts, Jānis atkal nokavēja! Un man pāri nav palikusi neviena roze... Uzmetu viņam vienu stigru mirkli. Zinu, viņš to sajūt. Nu nē, galvenais nedusmoties, rītdien jābūt uzmanīgākai un jānes vienai rozei vairāk.
