Laika plānošanas absurds

Agrāk vai vēlāk iestājas brīdis, kad darāmo darbu sakrājas tik daudz, ka izdarīt tos visus saprātīgā laikā šķiet nereāli. Un tā rodas bezcerības, nomāktības un neapmierinātības sajūtas, kas lielākā vai mazākā mērā pāraug – depresijā. Kas, kā jau paši saprotat, ne pie kā laba nenoved. Gribas atzīmēt arī vēl kādu šīs problēmas (ja kādam tā ir problēma) aspektu – proti, tiem, kuru laiku plāno citi, šķiet laime pilnīgā būt, ja savu laiku plānot varētu pats. Bet še tev nu bija – ij brīvais laiks, ij atvaļinājums, kur, tā vien šķiet, ka ir iestājies īstais brīdis valdīt pār savu laiku, čiks vien sanāk. Jo iestājas vai nu pilnīgs besis un laiks gluži vienkārši tiek notralināts, vai arī darbu jūgs turpinās, jo izrādās – grozi darbu sarakstu kā gribi, mazāk to nepaliek.

Ierakstot googlē (kur gan citur) vārdu salikumu „laika plānošana” izbirst čupu čupām daž’ ne dažādie kursi, lekcijas un pamācības. Varētu pat nodomāt, ka visa pasaule jau esot apguvusi šo burvju mākslu, ko sauc par laika plānošanu un esat palicis vienīgais ar ēzeļa ausīm. Ja atmet šamaņu gudrības un maģiju, darbus var iedalīt divās kategorijās – steidzami un mazāk steidzami. Tad katru no šiem vēl smalkāk – svarīgi un mazsvarīgi.

Gatavojot šo rakstu, uzgāju interesantu lapu – bezbosiem.lv, kura viscaur veltīta tēmai „kā uzsākt savu biznesu”. Tur atradu šādu darbu klasifikāciju:

• IV kvadrants – pēc būtības tā ir laika nosišana, piemēram, bezmērķīga sērfošana internetā, spēlītes, klačas, seriāli, dzeltenā prese u.tml. Tas viss nav nedz steidzami, nedz svarīgi.

• III kvadrants – šeit ir viss, kas prasa tūlītēju reakciju, piemēram, privātā e-pasta sarakste, Skype izlecošie ziņojumi, dažādi telefona zvani u.tml. Šo darbu steidzamība rada ilūziju par svarīgumu, bet pēc būtības tas viss ir nesvarīgi.

• II kvadrants – šis ir kvalitātes, izglītības, personības pilnveidošanas, ilgtermiņa stratēģijas un plānošanas kvadrants. Šeit ir arī pilnvērtīgas atpūtas (nejaukt ar IV) kvadrants, jo atpūta ir svarīga, bet tā tomēr nav steidzama.

• I kvadrants – pēc būtības šie ir darbi jeb “ugunsgrēku dzēšana”, tie ir svarīgi un prasa tūlītēju reakciju. Tie ir visi pasākumi, kas saistīti ar darbu termiņu ievērošanu, problēmu risinājumiem vai negaidītiem pavērsieniem, kas ir jāatrisina nekavējoties.

Kā rezultātā vietnes autors iesaka rīkoties sekojoši:

Jāatmet pilnīgi viss, ko darām IV kvadrantā.
Vairāk laika un uzmanības jāpievērš II kvadrantam.
Viedi vārdi, vai ne?

Un tagad par „laika plānošanas” ēnas pusi. Proti, kurš darīs tos darbus, kuri ir mazsvarīgi?

Vērojot „lielo laika plānotāju” dienas ritumu, acīs krīt fakts, ka mazsvarīgi darbi nevis netiek darīti, bet gan tie tiek uzvelti „kādam”. Kādam, kurš, labākajā gadījumā, jūtas noderīgs darot šāda tipa darbus. Sliktākajā gadījumā – gluži vienkārši nevar pasūtīt dirst darba deliģētāju. Vai tik ne tas pats bariņš, kurš proponē laika plānošanu, nemudina arī iemācīties pateikt NĒ? Un kā ar ES kultu, kas pārprastā un sačakarētā formātā ienācis no rietumu kapitālistiem?

Tad beigu beigās – kurš vedīs bērnu uz bērnudārzu, kurš gatavos ēst, kurš uzkops telpas un darīs citus – mazsvarīgus un nesteidzamus darbus? Aaa.. mēs taču pelnām lielo naudu un varam atļauties sulaiņus, aukles un kalpotājus. Varētu padomāt, ka tie nav cilvēki un personības pilnveidošana viņiem ir sveša. Un kurš vēl grib teikt, ka cilvēks savā būtībā ir labs? Atceroties, kaut vai, kā Lielbritānija, savā laikā atteicās no vergu tirdzniecības un viņu darba izmantošanas. Nu jā – laiki mainās. Tikai tagad verdzību aizstāj vārdu salikums – „strādāt par grašiem” un uzkundzēšanos – „laika plānošana”. Filigrāni!

Atminos, kādas, vecāka gada gājuma sievietes stāstījumus, kā viņa jaunībā, redz, esot paspējusi ij četrus bērnus izaudzināt, ij augstās skolās izmācīties, ij uz tejāteri aizskriet, ij izballēties. Un ar nopūtu piebilstot – ij vīru padirst. Redz, šais nabadziņš, nodzērās. Tas, ko godātā kundze piemirsa, ka viņai bija abas vecmāmiņas, kuras neliedza nedz sava laika nedz padoma. Piemirsa arī to, ka padomju laikos stipendijas bija pietiekama, lai varētu gana labi pārtikt. Piemirsa arī to, ka pēčāk darbiņš kaulus nelauza, jo, kamēr bērneļi dzima vai slimoja, darbiņu jau kāds cits viņas vietā izdarīja.

Epologam šis tas pozitīvs :)  - To, ka darbu plānot vajag – nav domstarpību. Lai apjaustu darāmā apjomu un mobilizētu tam spēkus. Nepalaist kaut ko garām. Varētu atskatīties uz izdarīto un papriecāties, jo nekas tā nepazūd nekurienē, kā mazie, ikdienišķie darbi. Vērība jāpievērš arī personiskajām īpašībām un dienas ciklam. Piemēram, no rīta izdarīt darbus, kur jākoncentrējas, pēcpusdienā – rutīnos, vakarā uzsist klaču ar draugiem.

Un nevajag klausīties gudrīšos, kuru ar putām uz lūpām cenšas iegalvot, ka jūs varat izdarīt daudz vairāk nekā domāja, ja pareizi plānojat savu laiku. Liecies mierā – augstāk par dirsu neuzlēksi un vienīgais veids kā var izdarīt divtik un vairāk ir uzvelt darāmos darbu kādam citam. Oj, kaut kā uz Kabalu pavilka :)