Kad ir laiks?

Mūsdienās valda pieņēmums, ka darba vietu jāmaina ik pēc pieciem gadiem, taču daudzi atzīst arī, ka darbs jāmaina nevis tad, kad pagājis noteikts laiks, bet tad, kad vairs vienkārši nevari palikt ilgāk tur, kur esi, respektīvi, vadoties pēc iekšējās izjūtas.

Tai pašā laikā darba devēji, saņemot CV un pieteikumus uz izsludināto vakanci, ar zināmām aizdomām skatās uz darbiniekiem, kas darba vietas mainījuši diezgan bieži, piemēram, nav uzkavējušies vienā vietā ilgāk par vienu gadu. Tā tīri statistiski rēķinot, ja cilvēks darbu mainītu ik pēc pieciem gadiem, tad savā darbspējīgajā mūžā viņš nostrādātu vismaz astoņās darbavietās.

Kāds ir optimālais laiks, cik ilgi cilvēks var nostrādāt vienā darba vietā, lai nenonāktu līdz "izdegšanai" vai profesionālajai deformācijai? Respektīvi, cik ilgi var darīt diendienā vienu un to pašu darbu, nezaudējot iekšējo "uguntiņu"? Ieskats šīs mazās aptaujas rezultātos.

Kā redzams lielākā daļa atbildētāju dot priekšroku ilglaicīgi darboties vienā darba vietā un nemeklēt jaunas iespējas. Manuprāt, tas varētu būt gan latviešu mentalitātes noteikts, gan saistīts ar sociālo neaizsargātību valstī. Cilvēks, kas zaudē darbu Latvijā sajūt pamatīgu stresu, jo nav drošības sajūtas, ko varētu radīt iekrājumi neparedzētiem dzīves gadījumiem, pabalstu politika, kā arī augsta korporatīvā kultūra. Cik nav dzirdēts, ka darba interviju laikā intervējamais tiek nostādīts otršķirīga cilvēka lomā, vai, pats elementārākais, nekādi netiek atbildēts uz pieteikumiem uz izsludinātajām vakancēm. Arī apstiprinājums par pieteikuma saņemšanu vai korekts atteikums parāda uzņēmuma kultūru.

Lūk, arī dažas aptaujas dalībnieku pārdomas par tēmu:

„ Kaut kad dzirdēju, ka 7 gadi ir tāds optimālais cikls šim te. Personīgi domāju, ka var būt ļoti visādi. Ir vietas, kur nevajag ne gadu, kad viss - izdeg. Un ir vietas, kas visu laiku ļauj augt, mācīties, attīstīties un nemaz nepamani, ka tiešām esi vienā un tajā pašā vietā.”

„Jā piekrītu arī tam, ka 7 gadi ir optimāli, bet ir cilvēki kura esošais darbs ir mūža aicinājums! Cilvēks sevi pilnveido un interesējas par savu darbu un pilda savu darbu ar lielāko apziņu un jūtas noderīgs sabiedrībā. Pašam stāžs vienā darba vietā ir 14 gadi. Un labprāt to būtu turpinājis, ja valsts ierēdņu darba kvalitāte būtu apzinīgāka!”

„nu tas ir ļooti individuāli - ja atrodi ideālo darbu ar ideālo priekšniecību, izaugsmes iespējām un labiem kolēģiem - tad visu mūžu, bet manuprāt kamēr vēl cilvēks jauns, ir labi pieredzi gūt vairākos darbos un nesēdēt uz vietas....”

„Es savā darba vietā esmu 25 gadus, un tas ir fantastiski, jo mācos visu mūžu, katru dienu apgūstu, uzzinu ko jaunu - man vienmēr ir interesanti...vēl joprojām...”

„Visu mūžu vienā vietā strādāt, tas man būtu garlaicīgi. Vēlos no šīs dzīves iegūt vairāk pieredzes, un baudas, ko sniedz tā.”

„Ja darbs patik , un ir interese liela ,tad vienmer dari to ar prieku :) - laiku neskaitot!“

Un tomēr, kas ir tā iekšējā sajūta, kas pasaka priekšā: ir laiks? Dažos avotos tā skaidrota kā brīdis, kad vairs nesaredzi nekādas izaugsmes vai personīgās attīstības iespējas dotā uzņēmuma ietvaros. Tātad, ja iestājas tāds posms, nav vērts ilgāk uzturēties un jādodas pretī jauniem izaicinājumiem, lai spētu apliecināt savas zināšanas, prasmes un iemaņas un svarīgākais - iegūtu jaunas.

Dažreiz tādi vai citi ieteikumi cilvēkus var maldināt, ja tos lasa un uztver kā normu. Darbiniekam, kurš ilgstoši strādā vienā darba vietā, var sākt likties: ja es te esmu jau desmit gadus, tas nozīmē, ka ar mani kaut kas nav kārtībā. Taču īstenībā, viss ir kārtībā, ja tas ko tu dari, ir izdarīts uz goda un ar patiku pret darāmo.

Protams, daži šobrīd var iebilst, ka nav vērts apspriest darba mainīšanas iespējas šobrīd, kad bezdarba līmenis valstī nu jau sasniedzis 18% līmeni. Vai pareizākais būtu palikt esošajā darbā un turpināt veikt savus pienākumus bez jebkādas iniciatīvas? Manuprāt, tas ir nevēlami, gan priekš paša darbinieka, jo var novest pie pamatīgas „izdegšanas”, apātijas un pat emocionāla sabrukuma, gan uzņēmumam – darba produktivitātes samazināšanās un attieksmes pasliktināšanās pret kolēģiem vai uzņēmuma klientiem.

Lai nenonāktu līdz konkrētam lūzuma punktam, gan darba devējam jārūpējas par saviem darbiniekiem, gan, īstenībā, pašiem darbiniekiem jāprot parūpēties par sevi – gan par savu fizisko, gan emocionālo labklājību. Par pēdējo runājot, ja esi pietiekami enerģisks un atvērts cilvēks, tad neskopojies ar labiem vārdiem, smaidu un vārdisku uzmundrinājumu, jo nododot pozitīvo emociju uz apkārtējo vidi, lielākoties saņemsi to pašu arī pretī. Turklāt, ja esi vairāk intraverts cilvēks, atrodi sirdij tīkamu nodarbi (šeit es domāju dažādus vaļaspriekus, hobijus), kas varētu atsvērt smagās situācijas, ar kurām jāsastopas ikdienā darbā.

Nedomāju, ka labākais variants atnākt pēc darba mājās, nokrist aiz noguruma gultā un domāt, cik viss ir slikti un ka neko nevar mainīt. Varbūt izdomāt, kā uzlabot savu darbu darba vietā, ieviest, ko jaunu, sākt darīt kaut ko citādi, nekā katru dienu? Varbūt pēc katras sarunas ar klientu viņam novēlēt - Jauku dienu?! Uzaicināt sen nesatiktu draudzeni uz tiešām labas kafijas tasi mājīgā, labi iekārtotā kafejnīcā, tas nekas, ka kūciņai naudas pietrūkst. Iet dejot, sportot, piedalīties talkā vai kādā labdarības akcijā. Ir labs teiciens „Darbs pasargā mūs no trim lieliem ļaunumiem: garlaicības, netikuma un trūkuma”, kas attiecināms ne tikai uz algoto darbu, bet darbošanos vispār.