Filma vietnē IMDb novērtēta ar gandrīz labi, respektīvi, ieguvusi samērā zemu vērtējumu. Tā, iespējams, arī varētu būt, ja vērtē no mākslinieciskā vai sižeta viedokļa. Taču piesaistīja pašas filmas ideja, kas ir vēl viens, jāsaka, gana ticams mēģinājums skaidrot, kas notiek ar cilvēka zemapziņu pēc nāves.
Perfektā sieviete mūsos mēģina noslēpt sliktās īpašības, bet tādu īstenībā nemaz nav. Ir tikai vajadzības, bet tās atradīs iespēju apmierināties, mēs to gribam vai nē. Nepareizi ir domāt, ja man būs panākumi, es būšu laimīga. Ir otrādi – ja būsi laimīga, tev būs panākumi. Sievišķīga sieviete ir tā, kura neizliekas vai neiztaisās par to, kas nav, bet gan spēj būt pati.
Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra 5.korpuss četras dienas bija pārtapis par ziedošu dārzu, kur mieru un tuvību ar dabu varēja meklēt ne tikai dotā nama iemītnieki, bet jebkurš pilsētnieks. Te basām kājām ejot pa zālienu varēja ielūkoties tematiskās istabās. Katra no tām veltīta kādam stāstam, kādam cilvēka liktenim, cilvēka talantam un trauslai robežai starp prātu un neprātu.
„Viņš dalījās ar manu bildi!” – tā Facebook lietotājs. Ar tavu fotogrāfiju (cilvēktiesību pārkāpums) vai tavu uzgleznoto gleznu (autortiesību pārkāpums) vai vienkārši ar to bildi, kuru esi visā vizuālās informācijas gūzmā pamanījis pirmais un koplietojis (nav pārkāpuma no mūsdienu skatupunkta)?
Šorīt pamodos tā agrāk, piesēdos pie savā mīļā laika aprijēja (lasi – datora) un uzdūros rakstam Apollo – Latvijā uzradies kantoris, kurš sniedz aizdevumus pret līgumu, kuru parakstot tu ieķīlā savu dvēseli. Protams, savas mūžīgās ziņkārības dzīta biju „izreklamētajā” vietnē klāt. Nu, jāsaka pilnīgi kā citātā no Bībeles „kas ir jau noticis, tas atkal notiks, jo nekā jauna nav zem saules”. Tikai 16.gs. dvēseli pārdeva par 100 sudraba vai zelta dālderiem, bet 21.gs. Latvijā - par papīra 50 latiem.