Ekspozīcija "Dārzs" Dievam tīkamā namā

Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra Tvaika ielā 2 jeb Dievam tīkamā nama, kā to kādreiz dēvēja, 5.korpuss četras dienas bija pārtapis par ziedošu dārzu, kur mieru un tuvību ar dabu varēja meklēt ne tikai dotā nama iemītnieki, bet jebkurš pilsētnieks. Te basām kājām ejot pa zālienu, kas izklāts pa visu garo gaiteni, varēja ielūkoties tematiskās istabās. Katra no tām veltīta kādam stāstam, kādam cilvēka liktenim, cilvēka talantam un trauslai robežai starp prātu un neprātu.

Ienācēju sagaida bērzu birzs, kur starp baltajiem tievajiem stumbriem novietoti krēsli. Pirmajā telpā var iepazīties ar projektu par reālo dārzu centra teritorijā, kuru iecerēts iekārtot tuvākajā laikā. Sajūtu terapijas, ārstnieciskais dārzs, kurš priecēs redzi, ļaus sasmaržot un sataustīt. Visa esošā ekspozīcija arī ir sasmaržojama (īpaši lavandu istaba), sataustāma (oļi, čiekuri, smiltis, zāle basajām pēdām), vizuāli baudāma (īpaši saulespuķu pildītā Vincenta istaba).

Sabiedrisko attiecību vadītāja Silva Bendrāte mums pastāstīja, ka izvēloties augus, kuri redzami šeit ekspozīcijā un kuri tiks stādīti arī laukā, tika veikta izpēte. Izrādās, ka taureni, kas ir Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra un arī dvēseles simbols, visvairāk piesaista ziedi baltā, violetā un dzeltenā krāsā. Nekas te nav nejaušs. Viņas vīzija, „lai pacientiem un medicīnas personālam ar laiku šī kļūtu par harmonisku, atveseļojošu vidi un tīkamu vietu ikvienam, kas ienāks pa vārtiem.”

Daudzi, ieskaitot mani, neviltotā sajūsmā apstājas pie Vinsenta istabas (autore Ieva Stūre), kurā atrodas gulta un pārējo telpas platību aizpilda desmitiem dzeltenu saulespuķu. Dažs labs apmeklētājs pieliecas, lai paburzītu puķes ziedlapiņu – Tiešām, īstas!

Jūs jau nojaušat, ka istaba nosaukta nīderlandiešu gleznotāja postimpresionista Vinsenta van Goga vārdā, kura darbiem raksturīga pārlieku saules dzeltenās krāsas lietošana. Mākslinieka ģenialitāte un personības traģiskums vispārākajā pakāpē – dzīvojis nabadzībā, dzīves laikā pārdevis tikai vienu darbu, pēc nāves ieguvis pasaules slavu, neprātīgi daudz strādājis (atstājis ap 1700 gleznu), netaupīdams savu veselību, dzēris absintu, cīnījies ar garīgajām saslimšanām (1889.gadā brīvprātīgi iestājies Sv. Pāvila garīgi slimo patversmē Sanremī, Provansā, kurā pavadījis 12 mēnešus, nepārtraukdams gleznot), beidzis dzīvi pašnāvībā.

Nedaudz uz priekšu pretējā pusē istabā uzziedējusi vesela pļava ar baltiem, violetīgiem, dzelteniem ziediņiem un vienkārši pļavas zālēm. Pastaigājoties pa taciņu šīs pļavas vidū, šķiet sienas ar veco izlietni un krānu vai ziņojumu dēli te ir nevietā nevis otrādi. Skaisti zālēm aizaugusī istaba ir pašpietiekama, tai nav vajadzīgs kāds īpašs stāsts.

Citās telpās izvietoti centra pacientu darbi. Īpaši talantīgi zīmējumi E. istabā. Nezinu, kurš ir autors, netiek norādīts (uz darbiem tikai uzšņāpts E kā paraksts). Saule iespīd caur istabas logu un šķiet, ka tā jau ir kāda pieticīga izstāžu zāle, vienīgi uz palodzes uz veco žurnālu čupiņas novietotie maizes riecieni liecina, ka šīs vizuālās izpausmes zīmētājam ir dienišķā maize, nezīmēt nevar.

Dziļumā esošā – Jūras istaba jeb sapnis par jūru – divu autoru (Ievas Stūres un Zigmunda Katkovska) kopdarbs. Ierāmētas ūdeņu fotogrāfijas izvietotas uz slimnīcas gultām ar metāla režģu galvgaļiem un veciem svītrainiem matračiem. Darbi tapuši no 2008.-2010.gadam un saskari atraduši sarakstes internetā laikā vairāk nekā divu gadu garumā. „Jūra nav tikai materiāla substance. Jūras klātbūtni ir viegli sajust arī tad, kad fiziski pie tās neatrodies, brīžos, kad dzīve liek būt citur. Jūra ir miers un harmonija, varenība un spēks. Tā ir vieta, kur atgūt līdzsvaru.”

Mežģīņu istabā (autore Gundega Strautmane) jeb 5.palātā atrodas četras balti klātas gultas, katrā pusē pa divām, uz palodzes krāšņs puķu pušķis, bet pie katras gultas kodēts vēstījums – citāts no Svētajiem Rakstiem. Katra punktu kombinācija (a, c un b-kods) atbilst vienam konkrētam burtam. Iespējams, skrupulozākais apmeklētājs, izmantojot blakus istabas durvīm piestiprināto kodu atšifrējumu lapu, varētu arī izlasīt. Taču vairums priecājas par krāsaino dzīparu rakstu, bet nevis par pašu vēstījumu. Ikdienas steidzīgais cilvēks neiedziļinās, paskatās un aiziet tālāk, it kā skrietu pakaļ laikam, it kā ar laiku varētu skrieties.

Brālēna istabas (autore Kristīne Bicāne) grīda ir graudu piebirusi, ik pa brīdim iemirdzas gaismiņas starp tiem, bet viducī krēsls vientuļš, stūrains un vērsts pret istabas logu. Veltījums 32 gadus jaunam vīrietim, kurš apmēram pusi no katra gada pavada šajā slimnīcā.

Albumu istaba (autore Rasa Jansone) – pie vienas sienas piestiprināti veci albumi (iegādāti antikvariātos, 3 EUR gabalā, uzieti vienā pamestā dzīvoklī), uz pretējās – portrets. Katru no albumiem kāds rūpīgi veidojis, kārtojis fotogrāfijas, uzmanīgi stiprinājis stūrīšus. Katrs albums kāds dzīvesstāsts, tieši tā izstāstīts kā albuma kārtotājs to ir vēlējies redzēt. Nu, nezinātājs šo kārtību var izjaukt, jo nav jau likumsakarību, nav atmiņu, nav sajūtu, tikai melnbalti pabalējuši attēli. Var tikai nojaust, var tikai minēt, var tikai uzburt subjektīvu stāstu.

Te vēl ir citas istabas, bet, nu, pietiek. Neskatoties uz dabas visaptverošu klātbūtni, slimnīcas vecie smagnējie mūri un raksturīgais smārds dara savu. Izjūtas pastiprina arī pacienti, kuri mazos pulciņos sava „audzinātāja” pavadībā apmeklē ekspozīciju. Tev pēkšņi liekas, cik gan esi laimīga, ka neesi neprāta ieslodzīta pasaulē, kurai otrs no malas netiek klāt, nesaprot, nepieņem. Neapšaubāmi, šo cilvēku vidū ir daudz talantīgu, pat ģeniālu cilvēku, bet vai laimīgu?! Eh, kaut arī laime ir nosacīts jēdziens, katram sava.