Tā bija pēdējā diena Lisabonā, un nolēmām to pavadīt vairāk vai mazāk bezmērķīgi klīstot pa pilsētas ielām un veltot laiku jebkam, kas uzrunā acis un sirdi. Savu gājienu Praça do Comércio virzienā sākām gana agrā stundā. Pilsēta vēl laiski snauduļoja, logu aizvērtņi joprojām stāvēja ciet, ielas vēl glabāja vakardienas drazas, mazo veikaliņu un kafejnīcu saimnieki nesteidzīgi rosījās, pārcilājot tikko piegādātās preču kastes. Šaurās ieliņas veda zemāk un zemāk no kalna lejā.
Kā jau no nosaukuma nojaušat, tad trešā ceļojuma diena tika veltīta Lisabonas okeanārija apmeklējumam. Šis objekts mūs piesaistīja ne jau ar to, ka tajā ir Eiropā lielākais akvārijs, kas ietilpina sevī 5 miljonus litru jūras ūdens un imitē okeāna dzīles, un ne jau ar modernu arhitektūru vai plašu un daudzveidīgu ūdens putnu, zivju, krabju, medūzu, jūras zvaigžņu vai citu okeāna iemītnieku grandiozo ekspozīciju, bet ar divām pleznainīšu sugām - Magelāna pingvīni un Dienvidu klinšu pingvīni.
Runā, ka atpūsties var divreiz – pirmo reizi, kad plāno ceļojumu un domās esi jau tur, otrreiz – paša ceļojuma laikā. Es savukārt esmu nolēmusi atpūsties trīs reizes – plānojot, ceļojot un stāstot par notikušo ceļojumu. Ilgi prātoju, kāds būtu vislabākais formāts šim stāstam, un nonācu pie dienasgrāmatas, kurā tad aprakstīšu katru jauko pavadīto ceļojuma dienu trijās brīnišķās D Eiropas valstīs – Portugālē, Spānijā un Gibraltārā.
Neviena cilvēka dzīve nav nenozīmīga, neviens nav lieks, nedz nav spējīgs atrast cilvēku, kuram būtu nozīmīgs un vajadzīgs. Pēdējais notiek tieši tad, kad esi pilnībā patiess pret sevi un nekoncentrējies uz dzīves cirsto rētu aizlaizīšanu, bet gan uz to, kas notiek tev apkārt, uz cilvēkiem, kas tev ir blakus, uz mērķi, kuru jāsasniedz, lai mazinātu ciešanas un vairotu cilvēkmīlestību.
Savdabīgi skaistais arābu rajons jeb Alfama kvartāls ar paplukušiem senatnīgiem namiem, uz augšu kāpjošām mazām bruģa ieliņām, miniatūrām kafejnīcām, krodziņiem, veikaliņiem.
Tas ir emocionāls mūzikas stils, pilns kaislību, sāpju, skumju, greizsirdības, bet tai pašā laikā fado atšķiras ar to, ka spēj savienot neciešamas sāpes ar dzirkstošu dzīvesprieku, dzīves nežēlību ar mīlestības spēku.
