Nakts vilciens uz Lisabonu (2013)

Ja nebūtu ieviesta sadaļa „Kino”, es to liktu pie „iinuu iesaka”. Vienmēr prieks par labām filmām, kas ir kā pretspars masveida ražošanai ar iepriekš paredzamiem sižetiem, šabloniem.

Filma uzņemta pēc šveiciešu rakstnieka un filozofa Paskāla Mersjē (1944) tāda paša nosaukuma Nachtzug nach Lissabon (2004) romāna motīviem.

Filma sākas ar notikumu, kas jau padzīvojuša Bernes augstskolas seno valodu skolotāja Raimunda Gregoriusa (atveido Jeremy Irons)dzīvi apgriež kājām gaisā, izrauj viņu no ikdienas rutīnas, stabilitātes un liek doties prom, lai rezultātā atrastu sevi. Lietainā rītā dodoties uz darbu, viņš pamana jaunu meiteni, kas grasās izdarīt pašnāvību, nolecot no tilta. Raimunds viņu attur no šī soļa. Meitene aiziet, aizmirstot savu sarkano lietusmēteli , kura kabatā skolotājs atrod grāmatiņa portugāļu valodā.

Šīs grāmatas autors ir kāds portugāļu rakstnieks Amadeu di Pradu, kurš dzīvojis Lisabonas pēdējā diktatora António de Oliveira Salazara laikā un bijis viens no pretošanās kustības dalībniekiem. Tas, kas skolotāju aizrauj, nav šie vēsturiskie notikumi vai personības, bet gan grāmatā paustās domas par dzīvi, mīlestību, vientulību, draudzību un nāvi. Raimunds Amadeu saskata cilvēku, kas dzīvojis pilnasinīgu dzīvi un vienmēr ir bijis patiess pret sevi. Tāpēc nejauši grāmatā uzietā vilciena biļete uz Portugāli skolotājam liek doties uz Lisabonu un soli pa solim restaurēt visus tā laika notikumus, atšķetināt Amadeu dzīvi, likteni un iepazīt viņu kā personību, kaut arī viņa paša sen nav starp dzīvajiem.

Raimunds satiekas ar Amadeu māsu, mīļoto sievieti, uzticamo draugu, cīņu biedru un liktenīgi sastaptu sievieti optometristi, kas viņam pagatavo uz ielas nejauši saplēstās brilles. Raimunds ir kā apmāts ar Amadeu dzīves stāstu, aizmirstot par saviem pienākumiem skolā, aizmirstot par savu dzīvi un nodoties it kā otra dzīves vērošanai un atklāšanai.  Rezultātā viņš satuvina cilvēkus, kas daudzus gadus bija ieturējuši distanci vai glabājuši dziļu aizvainojumu sevī, kā arī liek noticēt tam, ka nodzīvotā dzīve nav bijusi veltīga, ka cīņa nav bijusi veltīga, ka jūtas nav bijušas veltīgas, kaut arī toreiz aptumšojušas prātu.

Izpildot šādu patiesības atklājēja misiju (it kā Amadeu gars viņu būtu vadījis), Raimunds saprot, ka viņš pats nu ir sācis dzīvot pilnasinīgi, izrāvies no ikdienas pelēcības un sastapis cilvēku, kuram ir interesants .

Neviena cilvēka dzīve nav nenozīmīga, neviens nav lieks, nedz nav spējīgs atrast cilvēku, kuram būtu nozīmīgs un vajadzīgs. Pēdējais notiek tieši tad, kad esi pilnībā patiess pret sevi un nekoncentrējies uz dzīves cirsto rētu aizlaizīšanu, bet gan uz to, kas notiek tev apkārt, uz cilvēkiem, kas tev ir blakus, uz mērķi, kuru jāsasniedz, lai mazinātu ciešanas un vairotu cilvēkmīlestību.

Cik grūti to paturēt prātā. Vilšanās un neticība ņem virsroku. Tad nepieciešams kāds nejaušs atgadījums, kurš izrauj no ikdienas un liek doties ceļojumā. Galvenais nenobīties un nepaļauties iekšējam kritiķim galvā, kas allaž attur no nezināmā. Sajust, ka esi dzīvs.

Izmantotie avoti:

http://en.wikipedia.org/wiki/Night_Train_to_Lisbon_(film)#cite_note-Berlin-2
http://www.imdb.com/title/tt1654523/