Aizbraukt uz Lietuvu un pastaigāties mežā 20-30 metrus virs zemes doma bija jau pagājušajā gadā, kad tika atklāta Anīkšču pastaigu taka starp koku galotnēm. Taču šī taka bija tikai viens no astoņiem interesantiem dabas un cilvēku roku radītiem apskates objektiem šajā braucienā.
Pēdējās dienas rītā ābeļu dārzā savākusi brokastīm pārdesmit ābolus devās muižas virzienā. Atceļā sastapusi mācītāju, Liene ar platu smaidu tam sniedza sārtu, lielu ābolu. Mācītājs atsmaidīja un satvēra ābolu. Mirkli iepauzējis, mācītājs apvaicājās, vai Liene gatava doties mājup? “Jā”, atbildēja Liene, “šķiet esmu atguvusi ticību tam, ka spēju ticēt”.
Augusta sākumā nedēļas nogalē apmetām līkumu pa Zemgali, piestājot un apskatot dažas ievērības cienīgas vietas. Maršruts lielos vilcienos: Rīga – Jelgava – Tērvete – Bauska – Iecava – Rīga. Turpmāk sīkāk par dažiem pieturas punktiem un dažu labu interesantu faktu, ko uzzinājām.
Pa ceļam uz Aglonas baziliku atklājām un viesojāmies Maizes muzejā, kur saimniece visus sagaidīja latgaliešu tautas tērpā, ar tautas dziesmām un uzrunu. Jāsaka, ka muzeja dibinātāja un maizes ceptuves vadītāja Vija ir ļoti harizmātiska, enerģiska latgaļu sieva, kas pati par sevi ir šis muzejs. Tieši viņas stāstījums un personība (nevis ekspozīcija) ir tieši tas, kas vilina simtiem tūristu katru vasaru viesoties viņas mājās.