Jāņu dienas Latgalē

Saulīte un siltais laiks šogad Līgo un Jāņu dienā mūs lutināja, tāpēc blakus tradicionālajām pasēdēšanām pie ugunskura, šašlika cepšanām, alus dzeršanām un dziedāšanām, bija arī mazs izbrauciens pa Latgales austrumu galu.

21.jūnijā apmeklējām Ludzas pilskalnā rīkoto Lielo latgaļu tirgu. Par tā norisi bija parūpējušies latgaliskā un senā amatnieku mantojuma kopēji no Ludzas amatniecības centra Ēriks un Līga Kondrāti (par viņiem var lasīt http://www.diena.lv/lat/dzive/attiecibas/ludza-svetki-viena-gabala ).

Te dažnedažādi keramikas izstrādājumi – vāzes, podi, svečturi u.tml. Plašā izvēlē neglazēta māla svilpavnieki, no kuriem man iepatikās sevišķi viens – simpātisks cūcis, kam var pūst astītē.

Savus darinājumus tirgoja arī kokgrebēji, audēji un kalēji, no kuriem pēdējie savu amata prasmi rādīja arī klātienē.

Ja lielākie tirdziņa apmeklētāji vēroja amatnieku roku veiklību, tad mazākie pamatā drūzmējās ap dažādu kustoņu tirgoņiem. Te bija sastopamas baltas kaziņas, seski un zirdziņi. Paprāva rinda bija sastājusies no gribētājiem vizināties vai nu pajūgā, vai zirga mugurā.

Skanēja arī latgaļu tautasdziesmas un Pušmucovas deju ansamblis priecēja skatītājus ar dažām tautas dejām. Lieli un mazi varēja arī ņemt dalību rotaļās turpat pilskalna viducī.

22.jūnijā devāmies braucienā uz Rāznas pusi. Pa ceļam piestājām pie mazajām koka baznīcām, kas joprojām satur kopā mazās lauku draudzes un ir saglabājušas savu pirmatnīgo šarmu. Tumši sarkanā Brodaižu Jāņa Kristītāja pareizticīgo baznīca Pildas pagastā. Baznīcu cēlis muižas īpašnieks Vercengofs 1751. gadā bijušās kapličas vietā, pārbūve veikta 1832. gadā. 16x6x10 m plašā dievnamā sienas saliktas no resniem baļķiem. Kaut gan tajā dienā durvis bija ciet, runā, ka senais ikonu apgleznojums telpas iekšienē ir iespaidīgs un tas pieskaitāms vecākajiem Latgalē.

Zosnas Sv. Erceņģeļa Miķeļa Romas katoļu baznīca atrodas pavisam netālu no skaistā Rāznas ezera krastiem. Baznīca uzcelta 1800.gadā par tautas ziedojumiem. Guļbūve darināta tikai ar cirvi, izmantojot pašu kaltās naglas. Vēlāk ēka apšūta ar dēļiem un nokrāsota. 1882.gadā piebūvēja kora telpu un tornīti. To rotā kalts krusts. Baznīcas durvis slēdz ar atslēgu, kura esot ap 100 gadus veca. Pa kreisi no baznīcas neliels tornis ar senlaicīgu vara zvanu. Baznīcas vārti - arkveidīga būve ar trim tornīšiem. Pastāv uzskats, ka dažas gleznas un rituālu priekšmeti ir par 50 gadiem vecāki par pašu baznīcu, jo tie ir atvesti no nojauktās Regžu baznīcas. Dievnamā ir 3 altāri. Centrālais veltīts sargeņģelim Mihailam.

Pateicoties blakus mājā dzīvojošās sieviņas gādībai, kura atslēdza tieši mums baznīcas durvis, varējām karstajā dienā izbaudīt baznīciņas patīkamo vēsumu un mieru. Pavisam netālu, ezera krastā atrodama Zosnas muižas ēka, kur tagad atrodas bibliotēka un skola.

Veldzējums acīm un dvēselei, protams, pats Rāznas ezers - pēc virsmas platības (57,564 km2) otrs lielākais ezers Latvijā, pēc tilpuma - lielākais. Vārdu sakot, vietējā Latgales jūra.

Iecienīta atpūtas un peldēšanās vieta, citiem atkal naudas kāstuve. Cenrādis pat tāds, par kuru pat Jūrmalas iekārtotās peldvietas varētu tik sapņot.

Ezerā ir 10 lielākas un mazākas salas. Divi izteiktāki līči - Zosnasgals un Dūkstgals. Glezni ieloki ar niedru audzēm un pāri krastam nolīkušiem vītoliem. Vārdiem grūti aprakstāms plašums, jāaizbrauc un jāizbauda!

Īstenībā mūsu plānotais gala punkts bija Aglona ar slaveno baziliku, taču vēl pa ceļam atklājām un viesojāmies Maizes muzejā, kur saimniece Vija Ancāne visus sagaidīja latgaliešu tautas tērpā, ar latgaliešu tautas dziesmām un latgalisku uzrunu.

Jāsaka viss muzejs sastāv no vienas paprāvas istabas, kurā apkopoti dažādi graudu apstrādes, maizes cepšanas instrumenti, saimniecībā noderīgi priekšmeti, trauki, latgaliešu dzejas grāmatas un vārdu krājumi.

No saimnieces aizrautīgā stāstījuma uzzinājām, ka šajā mājā agrāk atradās skola, kuru kādreiz vadījusi latgaļu dzejniece Neaizmērstule. Šeit arī viņai veltīts atmiņas stūrītis.

Jāsaka, ka muzeja dibinātāja un maizes ceptuves vadītāja Vija ir ļoti harizmātiska, enerģiska latgaļu sieva, kas pati par sevi ir šis muzejs. Tieši viņas stāstījums un personība (nevis pat pati ekspozīcija) ir tieši tas, kas vilina simtiem tūristu katru vasaru viesoties viņas mājās no tuvām un tālām zemēm un novadiem. Tajā dienā kopā no mums stāstījumu klausījās latviešu skolēni no Austrālijas, Kanādas un ASV. Vijas stāstījums aizskāra dziļi emocionālu, patriotisku un ģimenisku vērtību stīgu, ka pusei no klātesošiem bija neviltotas asaras acīs. Iespaids – Latvijai tādu vienu pus duci Viju un latviskais, latgaliskais mūžam neiznīks. Enerģija un vitalitāte staroja pāri visam.

Taču te varēja ne tikai klausīties, bet arī visu noprovēt – sākot no pelēkā rudzu grauda, ierauga un beidzot ar tikko no krāsns izvilktu siltu rudzu maizi.

Ja sākumā šaubījāmies, vai Ls2,50 gribam maksāt par biļeti, kas paredzēja praktiski vienas stundas stāstījumu, tad beigās, kad tiešām nācām klāt, lai samaksātu, tad izjutām patiesu gandarījumu no dzirdētā un nobaudītā. Un tas vēl nav viss – Vija ir arī Latvijas (un ne tikai) Viju organizācijas dibinātāja, kas pulcē kopā visas vārda māsas. Augšējā stāvā iekārtots mazs viesu nams, kur ceļiniekiem apmesties. Mājas galā atkal veikals, kur var iegādāties tepat ceptu maizi. Par šo vietu - www.aglonasmaize.viss.lv

Parasti Aglonas bazilika asociējas 15.augustu, kad vairums katoļticīgo dodas uz Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētku svinībām. Īstenībā todien viss lielais laukums bija tukšs, tāpat kā pati baznīca, neskaitot trīs, četrus klusus dievlūdzējus. Laikam tas arī labāk, braukt apskatīt baziliku ne svētku dienā, lai izvairītos no nogurdinošās burzmas. (par baziliku - http://www.visitaglona.lv/index.php/component/content/article/76-dievnami-svtvietas/98-aglonas-bazilika )

Tur palūdzāmies pie Marijas altāra, apskatījām Latvijas baznīcu foto izstādi, nokāpām kriptā (pagrabstāvs, kur apbedīts kardināls Julians Vaivods. Turpat netālu slāpes varēja veldzēt ar svētavota ledusauksto ūdeni.

23.jūnijā diena bija īpaši karsta. Pēc izpeldēšanās Mazajā Ludzas ezerā devāmies saplūkt Jāņu zāles un izrotāt sētu.

Tad latviešu nu jau „nacionālā ēdiena” - šašlika cepšana, līgošana pie ugunskura un dancis lauku zaļumballē.

Nu ardievu, Jāņa diena,
Līdz citam gadiņam;
Ies dieniņas, nāks dieniņas,
Kamēr tevi redzēsim.