Uzkāpt mēnesī un pastaigāties koku galotnēs Lietuvā

Aizbraukt uz Lietuvu un pastaigāties mežā 20-30 metrus virs zemes doma bija jau pagājušajā gadā, kad tika atklāta Anīkšču pastaigu taka starp koku galotnēm. Lasot medijos uzburto aprakstu, neviļus atausa atmiņā kadri no filmas The Twilight, kur galvenais varonis savu iemīļoto veda pastaigā pa koku galotnēm, no kurām pavērās fantastisks skats uz Kanādas mežiem.

Tad nu vakar atradām laiku braucienam mazā 12 cilvēku grupā, ko organizēja Zaiga no Uzzini, iepazīsti. Taču Anīkšču pastaigu taka bija tikai viens no astoņiem interesantiem dabas un cilvēku roku radītiem apskates objektiem šajā braucienā.

Velniapilio ala un Muoriškiu atsegums

Pēc aptuveni stundas gara brauciena no Rīgas, uzreiz pēc Latvijas-Lietuvas robežas jeb, pareizāk sakot, robežupes Mēmeles šķērsošanas Skaistkalnē apmeklējām pirmos divus dabas objektus  - Velniapilio alu ar dolomītu/ģipšakmens atsegumu un Muoriškiu atsegumu.

Nostaigājām gar pašiem Mēmeles ūdeņiem, kas bija gana dzīvīgi tagad pavasara laikā. Vienā pusē dolomītu siena ar iedobumiem, no bēšīgā līdz spilgti rudiem toņiem, skatam atklātām koku sakņu sistēmām un vēl rīta agrumam piemītošās slīdīgās augsnes un koka pakāpieniem; otrā pusē - skats uz Latvijas krastu.

Anīkšču pastaigu taka starp koku galotnēm

Sekoja garāks (~2h) pārbrauciens līdz Anūkščiem, kur nogājām garām Lietuvas otrajam lielākajam akmenim Puntukas un, protams, izstaigājām taku starp koku galotnēm. Lejā info centrs ar materiāliem, suvenīriem, kā arī iespēju iegādāties kafiju, kādu maizīti vai mini šakotis par 3 EUR.

Gaisa pastaigu tilts ir tikai ~ 300 m garš, bet atrodas 21m virs zemes. Tas balstīts uz pamatīgiem dzelzs stabiem un grīda, pakāpieni ir no smalka metāliska režģa. Tilts ir līkumots un iziet gar vairākiem koku stumbriem (ne gluži galotnēm). Savukārt takas galā uz upes pusi slienas 35m augsts skatu tornis, no kura tad var rūpīgāk apskatīt tuvu un tālu apkārtni.

Bailes no augstuma te nepiemeklēja ne mirkli. Pastaigājāmies relaksēti, malkojot kafiju un apspriežot pašu Anīkšču pilsētu un tās apkārtni. Te esot vēl Eņģeļu muzejs, senas vīna darīšanas tradīcijas, Šaursliežu dzelzceļa muzejs, Sv.Mateja baznīca ar skatu torņa laukumu, rodeļu trase un daudz kas cits, kas radināja uz domu, ka te vēlreiz būtu jāatbrauc.

Šeimīniškeļu pilskalns

Netālu no Anīkščiem apskatāms un izkāpelējams Šeimīniškeļu pilskalns, kur sensenos laikos atradās karaļa Mindauga pils, kuru tagad no koka mēģina turpat blakus uzbūvēt no jauna. Pakalni gana stāvi ar garām daudzpakāpienu kāpnēm uz leju un uz augšu, tad atkal uz leju un atkal uz augšu. Labs kardio treniņš.

Taču kāpt bija vērts, jo aiz pilskalna otrā paugurā piesaulītē visa pakalna mala bija nosēta maziem ziliem vizbuļu ziediņiem. Skats fantastisks. Bites un mēs ar fotoaparātiem sanējām tam apkārt.

Lietuvas garākais gājēju tilts Biržos

Atkal garāks pārbrauciens (~1,5h) nu jau atpakaļ Latvijas virzienā uz Biržiem. Te pārgājām pāri mākslīgi veidotam Širvēnas ezeram, kas bija tapis apvienojot un nosprostojot kādreiz divas upes. Kopējais tilta garums - 525m.

Kaut arī saule mūs visu dienu lutināja, vējš virs ezera bija pamatīgi dzestrs. Vajadzēja maukt galvās kapuces un ietīties šallēs. Skats toties acis priecējošs - visaptveroša zilgme, niedru iedzeltenie stāvi, ezera ielokos gulbju baltie silueti, koka dēlīši zem kājām un pamatīgās koka margas gar sāniem.

Astravas muiža

Širvēnas ezera otrā krastā nonācām pie baltas senas, bet joprojām gana majestātiskas Astravas muiža ēkas .

Vēlāk no Biržu Tūrisma Informācijas Centra mājas lapas uzzināju sekojošo:

1811. gadā kunigaitis Domininiks Radvila Biržu zemes pārdeva grāfam Mīkolam Tiškevičam, tomēr tikai 1844. gadā, kad beidzās ilgā tiesvedība, pirkums tika atzīts par Tiškevičiem piederošu. 1862. gadā Astravā grāfi uzcēla divstāvu muižu ar apskates torni.  Itāliešu villu stila muižas ēka ir viena no skaistākajām romantisma laikmeta muižu rezidencēm Lietuvā.

 Pie muižas ieejas stāvēja divas no Sanktpēterburgas atvestas metālā izlietas lauvas, kas 1938. gadā kā dāvana nonāca Kauņas Vītauta Dižā kara muzeja dārzā. Astravas muižu tagad grezno lauvu kopijas, kas atlietas betonā.

Astravas muižā 1924. gadā tika izveidota pienotava, vēlāk pakulu maisu, virvju fabrika, bet 1930. gadā — linu audumu fabrika „Siūlas”, kas joprojām darbojas. 1956.—1965. gadā Astravas muiža tika restaurēta, sakārtota daļa parka, 1987. gadā atjaunotas muižas saimniecības ēkas un gājēju tilts pār ezeru, kas to savieno ar Biržu pilsētu.

Karsta kritenes

Biržu reģionu pamatoti mēdz dēvēt par grimstošās zemes novadu. Kopumā reģionā saskaitītas ap 6500 karsta kriteņu, no kurām ne viena vien sasniedz 20-30m diametru un 8-11m dziļumu.

Izstaigājām ģeoloģiskās izziņas taku gar lielākām un mazākām, senākām un nesenām karsta kritenēm. Neparastos zemes iegruvumus pamazām laika gaitā apdzīvo koki un krūmi, dažos sakrājas ūdens. Grūti iedomāties, kā cilvēki mierīgi guļ vai apstrādā laukus šajā reģionā.

Sekoja patiesi atstāsti - te vienam govs pazudusi zem zemes, te pus šķūnīša. Par pēdējo varējām pārliecināties paši savām acīm. Sētas pagalms, māja un šķūnītis pa pusei nogruvis blakus lielam zemes caurumam.

Kirkilu karsta ezeri un skatu tornis

Dažos karsta kriteņos nu jau izveidojušies ezeri vai pat vesela ezeru sistēma kā tas ir ar Kirkilu karsta ezeriem.

Neskatoties uz visu te slienas pavisam interesants 32m augsts skatu tornis mēness formā, no kura savukārt paveras brīnumaina ainava uz apkārtni. Kad tuvojāmies ar mikroautobusiņu tornim, sirreālais mēness veidols neļāva noticēt savām acīm. Pēc mirkļa mēs jau kāpām mēness augšējās smailes virzienā.

Kāpiens pa metāliski restotajiem pakāpieniem nebija grūts, bet drīzāk intriģējošs un elpu no sajūsmas aizgrābjošs. Savukārt, kad nonāc pašā augšējā laukumā - mēness ragā, kurš pārkarājas labu gabalu virs zemes ar labi cauri skatāmu grīdu, tad paliek ne pārāk omulīgi. Sajūtas un izdzīvošanas instinkts iekšā cīnās ar pragmatisko prātu, ka nekas jau slikts nevar notikt - paskat cik jauna būve, paskat cik lielas skrūves un masīva konstrukcija.

Pipariņu visam tam piemet diezgan spēcīgais vējš skatu torņa augšējos stāvos, kas mazliet dabiski vibrē konstrukciju, un iepriekš dzirdētie nostāsti par kritenēm, kā arī apjausma, ka esi blakus vienai no lielākajām karsta kritenei, kura joprojām pārveidojas.

Mēness siluets un krāsojums lieliski ierakstās apkārtējā ainavā. Šis skatu tornis atklāts arī tikai pagājušajā gadā, bet liekas, ka te kāds milzis atnācis un to nolicis jau pirms senseniem laikiem, lai kādreiz to cilvēki atklātu un noticētu pasakai.

Kas patika un pozitīvi pārsteidza

• Pie visiem apskates objektiem ir bezmaksas auto stāvvietas un WC (gribētos šādu tūrisma politiku kādreiz Latvijā sagaidīt)
• Anīkšču pastaigu takas apmeklējums par simbolisku samaksu - tikai 1 EUR no cilvēka, turklāt neviens biļetes nekontrolēja, kad mēs gājām
• Nesasteigtības un galīgas atbrīvotības sajūta, jo tā nebija tradicionālā ekskursija, kad gids vai grupas vadītājs nemitīgi steidzina, lai iekļautos laika grafikā

Lietuvas brauciena maršruts

Atļaušos padalīties ar karti, ko Zaiga atsūtīja pirms ceļojuma, lai braucējiem būtu aptuvena orientācija, kur braucam. Jāsaka, fantastiski pavadīta brīvdiena svaigā gaisā un daudz noderīgas, bet faktiem nepārblīvētas informācijas. Iesaku izbaudīt, braucot ar savu mašīnu un ģimenes vai draugu lokā, vai arī piesakoties tādam mazās grupas izbraucienam. Uzzinām, iepazīstam! ;)