Piektdienas vērojums. Tīcība

Laiks ritēja savu gaitu. Jaunākais brālis pa šo laiku kļuva gana pieaudzis, lai turpinātu deviņdesmitajos gados vecāku aizsākto rūpalu. Brālim šī nodarbe, izskatās, ir gājusi pie sirds, savukārt Liene visu šo laiku to darījusi pienākuma apziņas vadīta. Nejūtot atdevi un savu devumu, Liene ar vien biežāk nodevās vientulībai piemājas šķūnītī, kurā kopš bērnības abiem ar brāli atradās “štābiņš”. Miestā valdīja panīkums un liela daļa Lienes vecuma jaunatnes jau bija devusies labākas maizes meklējumos, bet tā daļa, kura palikusi vai nu nodzērās, vai atradusi savu dzīves aicinājumu reglamentētā valsts darbā un kuplā bērnu pulciņā. Liene palika un arvien biežāk nodevās melanholijai.

Ja miestā kāds piedzima vai nomira, tas bija ievērojams notikums, tiesa gan ar laiku arī tas kļuva par vēl vienu iemeslu iedzert. Kādu dienu ierasto mieru miestā sakustināja ziņa, ka esot atbraucis jauns mācītāja palīgs. Jauns puisis, tā ap trīsdesmit. Tumšiem, nedaudz skruļļainiem matiem un neatkarīgi no laika apstākļiem bija manāms jocīgajā vestē un brūnās, ādas sandalēs. Dzīves likstu nesamaitāts, skatiens vienmēr bija vērsts kaut kur tālumā, it kā nemitīgi kādu gaidot nākam.

Kādā augusta dievkalpojumā jaunais mācītājs nāca klajā ar paziņojumu, ka varot pieteikties kristīgai nometnei, kura notiks desmit dienas no vietas kādā attālā muižā. Pirms daudziem gadiem šo muižu ar saimniecības ēkām, zemi un lielu ābeļdārzu bija baznīcai novēlējusi kāda krievu kundze, kura pagājušā gadsimta sākumā bēgot no vajāšanām, šeit bija ieprecējusies ar kādu ticīgu latviešu zemnieku. Liene pieteicās. Tās pašas dienas vakarā, pie vakariņu galda par savu lēmumu paziņoja mājiniekiem, kuri dīvainā kārtā pat neiebilda.

Nometnē novācās vienpadsmit jauniešu no dažādām draudzēm. Apmēram tādi paši bēdu brāļi, kā Liene, kāds savas likteņa nastas paguris, kāds ticību un savu identitāti zaudējis. Tomēr, ik viens cerēja šeit atgūt kaut mazumiņu no saldā dzīves pīrāga. Vakari nomainīja rītus, laiks pagāja savedot kārtībā apkārtni, gatavojot ēdienu, lūdzoties un nododoties pēcpusdienu debatēs par Bībeles tēmām. Jaunais mācītājs bija iejuties savā ampluā un bieži vien šīs sarunas ievilkās līdz vēlam mijkrēslim, atstājot aizmirstus gan saimniecības darbus, gan vakariņas. Liene juta savu piederību draudzei, ne tik daudz tamdēļ, ka šeit būtu sastapusi sev līdzīgos, drīzāk bībeliskie stāsti nostiprināja ilūziju par savu lomu un vietu šajā pasaulē. Pirmo reizi Liene pina kārklu grozu un to darīja ar patiesu mīlestību un prieku.

Pēdējās dienas rītā ābeļu dārzā savākusi brokastīm pārdesmit ābolus devās muižas virzienā. Atceļā sastapusi mācītāju, Liene ar platu smaidu tam sniedza sārtu, lielu ābolu. Mācītājs atsmaidīja un satvēra ābolu. Mirkli iepauzējis, mācītājs apvaicājās, vai Liene gatava doties mājup? “Jā”, atbildēja Liene, “šķiet esmu atguvusi ticību tam, ka spēju ticēt”.

Lai jums jauka šī nedēļas nogale!

Citi piektdienas vērojumi