Dzejolis #1
Dzejolis, kuram nevajag nosaukuma. Foto: Boļševička, 2014.gada 13.septembris
Dzejolis, kuram nevajag nosaukuma. Foto: Boļševička, 2014.gada 13.septembris
Šogad radās iespaids, ka liels akcents tika likts uz kinomatogrāfu. Spīķeros un uz Saeimas nama sienas tika demonstrētas mākslas filmas, laimetīgās mākslas centrā kim? dokumentālais kino, bet atjaunotajā koncertzālē "Rīga" Zinātņu akadēmijas namā - vertikālais kino. Pēdējais kaut kas jauns un svaigs Rīgas skatītājam.
Kustība vairs nav tauriņveida. Visi lido kāšos. Bara instinkts. Surikāti un pingvīni cenšas saspiesties ciešāk kopā, lai nenosaltu. Laiks atvadīties, šķirties, kādu pamest vai tikt pamestam. Ideāls laiks, lai skumtu.
Decembris pieder Ziemeļniekam. Jau ir salnas, sniegs un pelēcīgums mijas ar bezjūtīgo balto, bet cilvēkiem vēl nav aizmirsies rudens dāsnums, ķirbju oranžums, ābolu sarkanums, kāpostgalvu apaļums. Vēl visa gana, visa papilnam un var svinēt saulgriežus. Ziemeļnieka dzeju var lasīt daudz, tā tik melodiska, bet … gribu atgādināt tikai vienu dzejoli, kas, manuprāt, ir pārlaicīgs.
Vācieša dzeju lasījām nevis omulīgi saritinoties dīvānā (kā bija ar Čaku), bet izejot ārā, rudenī, apsēžoties jau sarmas klātajā zālē, sajūtot jau griezīgo ziemeļu vēju gar vaigiem, pakavējoties vēl blāvajos, bet mīlīgajos rudens saules staros kā mātes glāstā. Aicinu to darīt arī Tevi!
Oktobris, protams, ir Čaks. Līdz kaulam rīdzinieks, urbānists, notekcauruļu un ielasmeitu apdziedātājs, pašpuika, nesaprastais mīlnieks ar sirdi uz trotuāra. Pieķēru sevi pie domas, ka man patīk lasīt dzejnieku dzīves laikā nepublicētos dzejoļus. Varbūt tāpēc, ka tie ir vispatiesākie, visatkailinātākie, nepiegludinātie. Nav izgājuši paša autora vai izdevuma redaktora cenzūru.
Diemžēl šoruden pašai nesanāca laika pieķerties oranžajiem un bāli atturīgajiem rudens brīnumiem – ķirbjiem, lai no tiem pagatavotu kādu skaistu dekoru mājai. Mazie dekoratīvie ķirbīši sadāvināti un no laukiem savesti joprojām stāv virtuvē uz palodzes. Taču ideju dekoriem netrūkst. Lūk, dažas no tām. Varbūt Tev noder ;)
Mārtiņi latviešu gadskārtu paražās iezīmē rudens beigas un ziemas sākumu. Tie ir arī līksmi svētki, jo šajā laikā beidzas klusais veļu laiks un sākas ķekatās jeb budēļos iešana. Mūsdienās pilsētvidē gaili diez vai kausim, bet vistas vai zoss cepeti varam pagatavot gan.
Ja iztēlojas Čaka dzejas radīto noskaņu, nez’ kāpēc uzreiz nāk prātā rudenīgs vakars Rīgas ielās. Mitrs bruģis, peļķes, kurās atspoguļojas kaut kas dzeltēns – mēness, laternas gaisma vai kļavas lapa. Taču, pārlapojot dzejoļu grāmatas, rudens kā tāds maz kurā vārsmā pieminēts. Lai vai kā, pieminēsim Čaku viņa 110.dzimšanas dienā, pārlasot dažus uzietos dzejoļus par rudeni.
Šogad Latvijā pāreja atpakaļ no vasaras laika uz ziemas laiku notiks 2011.gada 30.oktobrī plkst. 3.00 (naktī no sestdienas uz svētdienu), kad pulksteņa rādītāji būs jāpagriež par vienu stundu atpakaļ. Kad notiek šāda laika bīdīšana, neviļus rodas jautājums, kuram un kad vispār ienāca prātā šāda ņemšanās?