Mana rudens izjūta

Jau trīsdesmit septīto gadu pūlos iemīlēt rudeni. Nespēju. Tas atgādina aukstu istabu ar masīvām brūnām ozolkoka mēbelēm, izcakotiem zeltītiem lampu abažūriem, kas tiecas uzkrāt putekļus,  un lielu raibu paklāju uz grīdas.

Kolāžai izmantoti attēli no http://www.pinterest.com/iinuupinterest/autumn-mood/

Kustība vairs nav tauriņveida. Visi lido kāšos. Bara instinkts. Surikāti un pingvīni cenšas saspiesties ciešāk kopā, lai nenosaltu.

Laiks atvadīties, šķirties, kādu pamest vai tikt pamestam. Ideāls laiks, lai skumtu. Debesis ir pelēkā izmisuma krāsā. 

Rudenī katram gribas mazliet saaukstēties, lai saņemtu zināmu žēlošanas devu - siltu tēju, siltu pledu, siltu apskāvienu.

Visa ir pārāk daudz. Grozi vai lūst no bagātīgās ražas. Nav galvenā.

Mīlestība atnāks ar pirmo sniegu no debesīm. Taču salnas atnāk pirmās. Pīlādžu vīnu dzersim tikai par izdzīvojušajiem. Atrodi mani, es būšu starp tiem!