Aleksandra Čaka dzeja par rudeni

Ja iztēlojas Čaka dzejas radīto noskaņu, nez’ kāpēc uzreiz nāk prātā rudenīgs vakars Rīgas ielās. Mitrs bruģis, peļķes, kurās atspoguļojas kaut kas dzeltēns – mēness, laternas gaisma vai kļavas lapa. Taču, pārlapojot dzejoļu grāmatas, rudens kā tāds maz kurā vārsmā pieminēts. Lai vai kā, pieminēsim Čaku viņa 110.dzimšanas dienā, pārlasot dažus uzietos dzejoļus par rudeni.

***

Nu klāt jau atkal vēl viens rudens
Un lapas dārzos dzeltēt sāk.
Kā acīs glāstošs avotūdens
Viss senais atkal prātā nāk.

O, pagājība maigi grūtā –
Kāds salds un nenovēršams krusts!
Nāc katrā manā domā, jūtā
Kā baudījums vēl neizjusts.

Lai vēlreiz savu dzīvi redzu,
Ko laimīgs nodzīvojis es
Ar bieži asiņainu plecu,
Kā spējis – uz šīs pasaules.

Nāc, lai es atkal otrreiz jūtu,
Ko pārcietusi mana krūts.
Kaut tas par nāvi smagāks būtu,
Kas kādreiz pārdzīvots un gūts.

Reiz gribu izdzert dzīves spelti
Līdz dibenam kā dzērājs traks,
Lai zinātu, ka ne par velti
Šeit dzīvojis un cietis – Čaks.

Foto: StGrundy

***
Es jau zinu, ļoti labi zinu:
Viss ar ziediem, smiltīm projām irdz,
Tomēr, tomēr es vēl neatminu,
Kad to būtu piedevusi sirds.

Viņa piedot nevar to nemūžam,
Ka es otrreiz nebūšu vairs jauns,
Manam īsam, saraustītam mūžam,
Kas par daudz nekad nav bijis ļauns.

Ai, cik ātri aiziet gadi,
Tā nav dzīve, tikai sapnis vien.
Skatos laimīgs – paliek retāk mati,
Galva – lauks, kur rudens pāri skrien.

Bet, kaut būtu palicis kas pāri,
Skaidrība, ko rudens nes sev līdz,
Sirds, tāpat kā agrāk, dzīvo kāri,
Visu mīlot, iedrebas un trīc.

Foto: 2011.g. septembrī Aleksandra Čaka vasaras mājā Madonas novada Vestienas pagasta "Pelādēs" uzstādītā dzejnieka vaska figūra

***
Zils aiz loga rudens vakars.
Vējš, līdz stiklam kļuvis, smok.
Viss, kam kāds ar sirdi sakars,
Mūžību kā pienu lok.

Kas par to, ka daudziem mājas
Šinī zilā naktī nav,-
Tavas kautrās, vieglās kājas
Sāk pie uguns sasilt jau.

Kas par to, ka mīli citu:
Viss šai dzīvē – tikai māns.
Ņem šo lakatu, kam vidū
Gaiši dzeltēns pelikāns.

Ņem un to ar slepu baudu
Sev pār glezniem pleciem sedz,
Lai caur tērpu viņa audums
Tavu miesu jūt un redz.

Dažreiz labāk ilgot lūpas,
Bet nekad tās neskūpstīt,
Tad pār sirdi tieksmju šūpas
Tikai kā gudri putni krīt.

Zils aiz loga rudens vakars.
Vējš, līdz stiklam kļuvis, smok.
Viss, kam kāds ar sirdi sakars,
Mūžību kā pienu lok.

Foto: Pink Sherbet Photography